Mg.iur. Anda Krastiņa, Valsts ieņēmumu dienesta Korupcijas novēršanas daļas priekšniece, – “Jurista Vārdam”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Korupcija gandrīz visās sabiedrībās tiek vērtēta kā vairāk vai mazāk negatīva parādība. Tā ne tikai ekonomiski kavē valsts attīstību valsts budžetā nesaņemto paredzēto ienākumu un zemas kvalitātes pakalpojumu dēļ, bet arī apdraud valsts vadības kvalitāti un nacionālo stabilitāti, jo, diskreditējot lēmumu pieņemšanas procesa leģitimitāti, pastāvīgi tiek apšaubīts procesu tiesiskums.
Korupcijas izplatību un dabu lielā mērā ietekmē konkrētās valsts vēsturiskā attīstība, tās sabiedrībā valdošās vērtības, tradīcijas, politiskā sistēma, sociāli ekonomiskās attīstības līmenis, tādēļ, runājot par korupcijas cēloņiem Latvijas sabiedrībā, manuprāt, nedrīkst nepieminēt Latviju kā pēcpadomju valsti ar ievērojamu iedzīvotāju skaitu, kuros nostiprinājies padomju laikā propagandētais uzskats par valsts īpašumu kā par savējo, kuros uz pašu pieredzes pamata izveidojies priekšstats par netaisnīgas preču un pakalpojumu pārdales sistēmu kā par normālu parādību.
Šādas uztveres saknes ir padomju laikā “blata” sistēmas veiksmīgā darbībā vairākos gadu desmitos, kad ierobežota preču un pakalpojumu piedāvājuma apstākļos tos bija iespējams saņemt, attiecīgi piemaksājot vai izmantojot “pazīšanos”, ko mūsdienās sauc par nepotismu.
Savukārt nesenākā pagātnē – pagājušā gadsimta 90. gados – Latvijas sabiedrībai, tāpat kā citām pēcpadomju valstīm, bija jāiziet daudzos aspektos sarežģītais pārejas periods no totalitāras plānveida ekonomikas uz demokrātisku valsti brīva tirgus apstākļos.
Strauji tika atmestas vecās vērtības, indivīdu savstarpējās attiecības nosakošās likumsakarības, radikāli mainījās lielas daļas iedzīvotāju vieta sabiedrībā – bijušais vidusslānis kļuva nabadzīgs, bet enerģiskākie, neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa, profesionālajiem vai personiskajiem nopelniem, izvirzījās priekšplānā un, likumīgi vai nelikumīgi izmantojot īpašuma transformācijas perioda iespējas, kļuva bagāti.
Rezultātā šobrīd atrodamies situācijā, kad sabiedrībā vēl nav nostiprinājušās jaunas morālās vērtības, kad sakarā ar pagaidām vēl nepilnīgo un pretrunīgo normatīvo aktu neefektīvu īstenošanu virsroku ņēmis tiesiskais nihilisms.
Pozitīvi ir tas, ka vienlaikus Latvijā tomēr pieaug arī pilsoniskās sabiedrības aktivitāte, bet sakarā ar Latvijas integrēšanos starptautiskajās valstiskajās un nevalstiskajās struktūrās korupcijas novēršanas un apkarošanas institucionālās un normatīvās bāzes pilnveidošana ir kļuvusi par pastāvīgi, nevis epizodiski risināmu jautājumu.