Ilona Akulova, LU Juridiskās fakultātes studente, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Rakstā centīšos tuvāk apskatīt jautājumus par termiņiem, kas ir paredzēti Darba likumā (DL), salīdzinot tos ar termiņiem, kas bija Latvijas Darba likumu kodeksā (DLK). Jautājumus, kas saistīti ar šo termiņu aprēķināšanu (termiņa sākuma un beigu datuma noteikšana), termiņu atjaunošanas iespējām un gadījumiem, kad tas ir pieļaujams. Praksē bieži rodas problēmas ar termiņu aprēķināšanu, jo jaunais Darba likums paredz no vispārējiem civiltiesību termiņu aprēķināšanas principiem atšķirīgu termiņu uzskaiti. Jāpiebilst, ka šis jautājums ir samērā maz komentēts arī juridiskajā literatūrā.

Termiņa jēdziens

Pirms termiņu aprēķināšanas būtu lietderīgi noskaidrot, ko tad īsti tiesībās saprot ar jēdzienu “termiņš”.
Vārds “termiņš” cēlies no latīņu vārda terminus, kas nozīmē robeža, beigas¹, robežas zīme². Termiņš ir laiks, kas izbeidz, pārveido vai arī rada kādas subjektīvas tiesības un pienākumus. Termiņu izprot kā noteiktu laika sprīdi, kurā jāizpilda zināma darbība, vai kā šāda laika sprīža sākuma vai beigu brīdi, momentu.³
Kopsakarā ar iepriekšminēto jānoskaidro arī laika nozīme tiesībās. Attiecībā uz laiku ir iespējams izšķirt nekustīgu un kustīgu laiku. Nekustīgu laiku skaita pēc kalendāra: dienu no pusnakts līdz pusnaktij, nedēļu no vienas sestdienas pusnakts līdz otras sestdienas pusnaktij; nekustīgā jeb kalendāra mēnesī ir 28 – 31 diena, gadā 356 vai 366 dienas.⁴ Šo matemātiski aprēķināmo (tā saukto dabisko aprēķinu, lat. Computatio naturalis⁵) laika posmu no noteikta sākuma brīža līdz beigu brīdim darījuma puses vienojoties var izvēlēties, bet tas tomēr nav ērtākais termiņu aprēķināšanas veids. Labāk civiltiesisko termiņu aprēķināšanai izvēlēties kustīgu laika aprēķinu (lat. Computatio civilis). Aprēķinot laiku pēc šīs metodes, jāņem vērā, ka kustīgā dienā ir 24 stundas no jebkura sākuma momenta, kustīgā nedēļā ir septiņas cita citai sekojošas dienas, kustīgā mēnesī – 30 dienas, tiesas vai puses (darījumā) noteikts laiks ilgst no zināma sākuma dienas līdz attiecīgai dienai otrā mēnesī utt.⁶
No iepriekš teiktā izriet, ka termiņš tiek noteikts uz likuma, tiesiska darījuma, tiesas lēmuma, iestāžu rīkojuma u.tml. pamata. Termiņš ir laika sprīdis vai moments, ar kuru likums (vai tiesisks darījums) saista noteiktas tiesiskās sekas – subjektīvo tiesību rašanos, realizēšanu, izbeigšanos, aizstāvēšanu u.