Par ANO Jūras tiesību konvencijas un reģionālo līgumu attiecībām

Zane Ratniece, LU Juridiskās fakultātes studente –“Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

1982. gadā tika pieņemta ANO Jūras tiesību konvencija (turpmāk – Konvencija), kas stājās spēkā 1994. gadā, pēc tam, kad pēc skaita sešdesmitā valsts to bija ratificējusi. ANO Jūras tiesību konvencija tiek dēvēta par “jūras konstitūciju”, jo regulē visa veida jūras un tās resursu izmantošanu, kā arī apkopo ar valstu praksi attīstītās paražu tiesības. Konvencija tika radīta, lai nodrošinātu jaunu universālu kontroli pār jūras resursu izmantošanu un jūras piesārņošanu. Pašlaik Konvenciju par saistošu atzinušas 145 pasaules valstis¹. Atbilstoši pieejamai informācijai LR Ministru kabineta interneta mājaslapā² Latvija, iespējams, ir nākamā Konvencijas dalībvalsts un līdz ar to Konvencijas noteikumi ir aktuāli arī Latvijai.
ANO Jūras tiesību konvencija ir unikāla, jo nosaka strīdu risināšanas mehānismu, kas strīda gadījumā valstij ir obligāts un uzliek par pienākumu ievērot Konvencijā noteikto procedūru. Atbilstoši ANO Jūras tiesību konvencijai valstij ir tiesības izvēlēties vienu vai vairākus no strīdu izšķiršanas ceļiem, kas attiecas uz Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu: Jūras tiesību starptautiskais tribunāls; ANO Starptautiskā tiesa; arbitrāža, kas izveidota saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu; speciālā arbitrāža, izveidota saskaņā ar Konvencijas VIII pielikumu noteiktu kategoriju strīdiem³.
Atbilstoši izstrādātā likumprojekta “Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju un Līgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas XI daļas piemērošanu” 5. pantam attiecībā uz Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu Latvija izvēlas Jūras tiesību starptautisko tribunālu un Starptautisko tiesu.