Doc. Dr.iur. Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs, – “Jurista Vārdam”

Ar vārdiem disputi tiek vesti, No vārdiem sistēmas tiek celtas.
(Gēte. “Fausts”)

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vēl pavisam nesen “konstitucionālās tiesības” Latvijā tika dēvētas par “valsts tiesībām”. Verners Vītiņš pirmajā neatkarības laikā izdotajā grāmatā “Vispārējs tiesību pārskats” (1939) atzīmē, ka valsts tiesības pieder pie publiskām tiesībām un tās ir tiesības, kurā ietilpst mācība par valsti. Šajās tiesībās ļoti liela nozīme esot mācībai par parlamentu un dažādu valstu iekārtām, monarhijām, republikām, savienotajām valstīm un valstu savienībām, valsts orgāniem un valstu pamatlikumiem vai konstitūcijām.¹ Ievērojamākais no visu laiku Latvijas valststiesību zinātniekiem profesors Kārlis Dišlers savulaik ir atzīmējis,² ka šī zinātne ir juridiska disciplīna, kas nodarbojas ar valsts tiesībām – tās iztulko, salīdzina, sistematizē un uz šādi apstrādāta materiāla pamata izveido mācību par valsti, tās iekārtu un valstiskajiem institūtiem. Eiropas Kopienas Tiesas tiesnesis Dr. Egils Levits jau mūsdienās (2000) izdotā mācību grāmatā “Latvijas tiesību vēsture” savukārt uzsver, ka valsts tiesības plašākā nozīmē aptverot konstitucionālās tiesības (ieskaitot cilvēktiesības) un likumdošanu, kas regulē konstitucionālo orgānu darbību, kā arī valsts iekšējo organizāciju.³
Konstitūcija ir konkrētas valsts pārvaldes fundamentālu principu apkopojums,⁴ un konstitucionālās tiesības to aplūko, analizējot valsts funkcionēšanas principu pamatu un skatot vēlētu tautas pārstāvniecības institūciju un izpildvaras formēšanās procedūras.