Par administratīvo tiesībsubjektību

Dipl.iur. Edgars Briedis, biroja “Sorainen Law Offices” jurists, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Raksts tapis kā polemika par dažiem zvērināta advokāta Jāņa Neimaņa 2004.gada 7.septembra “Jurista Vārdā” publicētajā rakstā “Administratīvi procesuālā tiesībspēja” izteiktajiem fundamentāla rakstura tiesiskajiem apgalvojumiem. Raksta pirmajā daļā tiks analizēti daži jurisprudences jēdzieni, bet otrajā daļā, pamatojoties uz iepriekš veikto jēdzienu analīzi, tiks argumentēts, kāpēc vairāki zvērināta advokāta J.Neimaņa izteiktie apgalvojumi, manuprāt, ir nepamatoti.

I.

Tiesībspējas jēdziena vispārīgs apskats

1) Jurisprudencē tiesībspēja tiek definēta kā personas spēja būt apveltītai ar tiesībām un pienākumiem.¹ Tiesībspēja ir juridiska personas kvalitāte, kas nodrošina personai tiesību subjekta statusu, t.i., tādu statusu, kas ļauj personai būt par tiesisko attiecību dalībnieku. Pretstats tiesību subjekta statusam ir tiesību objekta statuss. Tiesību objekts ir labums, kas ir kādas subjektīvas tiesības priekšmets, t.i., priekšmets, uz kuru ir vērstas tiesību subjektu tiesiskās attiecības.
Manuprāt, par hrestomātisku piemēru tiesību subjekta un objekta izpratnei un līdz ar to arī tiesībspējas izpratnei no dažādu tiesību zinātnes disciplīnu viedokļa var kalpot Latvijas teritorijā vēsturiski tik nozīmīgā “zemnieku brīvlaišana”, kuras rezultātā zemnieku kā zemes īpašuma piederumu statuss tiesību piešķiršanas rezultātā pakāpeniski transformējās no lietas kā tiesību objekta statusa uz tiesību dalībnieka kā tiesību subjekta statusu.
2) Dabisko tiesību mācības ietekmē Eiropas juridiskajā kultūrā tiek atzīts, ka tiesībspēja piemīt katram indivīdam līdz ar viņa piedzimšanas brīdi. Pastāv arī daži izņēmumi no šī vispārīgā principa, piemēram, par mantinieku var būt vēl nedzimusi, bet jau ieņemta fiziska persona (Civillikuma 386. pants).
Tiesībspēja ir katras cilvēciskas būtnes neatņemama tiesiska kvalitāte, un tā pastāv visu cilvēka dzīves laiku. Normatīvajā līmenī tas netieši izriet no Krimināllikuma 119. panta (jaundzimuša bērna slepkavība), ar kuru pēc būtības tiek atzīts, ka jaundzimušajam kā cietušajam ir interese attiecībā uz savu dzīvību², savukārt interese var būt tikai subjektam, nevis objektam.