Kāda ir sodu politika Latvijā

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, – “Jurista Vārdam”

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.41, 26.10.2004.

Foto: no personiskā arhīva

Kam un kas ir jādara

Visai dīvaini šķiet, ka valstī likumdošanas jomā notiekošais nesatrauc tiesību piemērošanas institūcijas. Lai nu paliek tās ministrijas, kuru vadītāji nāk un iet, bet – kur tad Latvijas Republikas Augstākās tiesas un Ģenerālprokuratūras viedoklis un reakcija? Vai tad jau nepietiek ar pieļautajām likumdevēja kļūdām kaut vai Krimināllikuma 180.panta sakarā un no bēdīgās pieredzes nekas nav jāmācās?
Likumdošanas procesa sakārtošanā ir nepieciešams nopietns darbs, kas jāveic speciālai patstāvīgai institūcijai (institūtam, sektoram, struktūrvienībai), kurā strādātu kompetenti speciālisti, pārzinot problēmu kopumā un prakses vajadzības, un izvērtētu ierosinājumus par kāda likumprojekta nepieciešamību, rūpīgi to izanalizētu, nodrošinātu dažādu tiesību nozaru aktu saskaņotību, nepieciešamības gadījumā koriģētu sākotnējo likumprojekta tekstu utt. Tas ļautu novērst nepārdomātu un slikti sagatavotu likumprojektu iesniegšanu, kuru pieņemšanu novērst nereti nav pa spēkam Saeimas komisijā pieaicinātajam krimināltiesību speciālistam, izslēgtu nepieciešamību izdarīt neskaitāmos grozījumus likumā, padarot to stabilāku un efektīvāku.
Protams, viss iepriekš teiktais nebūt nav vienīgais un varbūt arī ne pats galvenais, kāpēc tiesību normu piemērošanas praksē tieši saistībā ar sodu noteikšanu tiek konstatētas kļūdas un neprecizitātes, uz kurām vairākkārt norādīts Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumos un Senāta un tiesu prakses vispārināšanas daļas veiktajos vispārinājumos, taču daudzas no tām varētu novērst, pareizi sakārtojot krimināltiesību normas. To centīšos tālāk pierādīt, no visa problēmu klāsta izvēloties divas – nosacītas notiesāšanas piemērošanu un soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem.

Nosacīta notiesāšana

Krimināllikuma 55.panta pirmās daļas redakcijā, kas stāsies spēkā 2005.gada 1.janvārī, noteikts: “Ja, nosakot sodu brīvības atņemšanas, aresta, piespiedu darba vai naudas soda veidā, tiesa, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību un citus lietas apstākļus, iegūs pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, neizdarīs likumpārkāpumus, tā vainīgo var notiesāt nosacīti, nosakot notiesātā uzvedības kontroli vai bez tās.” (Izceltais ir novella.)
Tiesu statistika, kā arī jau minētais A.Judina pētījums rāda, ka ik gadu kopumā nosacīti notiesāti tiek vairāk nekā 50 procenti no notiesāto kopskaita, bet, notiesājot par atsevišķiem noziedzīgu nodarījumu veidiem, šis rādītājs ir daudz augstāks. Tā, piemēram, 2002.gadā par kukuļņemšanu nosacīti notiesātas 11 personas no 12 jeb 91,67%; par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos un realizēšanu – 173 personas no 221 jeb 78,28 procenti (arī 2001.gadā par šo noziedzīgo nodarījumu nosacīti notiesāti 79 procenti no notiesāto kopskaita)⁷; par ceļu satiksmes noteikumu un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu – 554 personas no 689 jeb 80,41 procents (2001.gadā no personu kopskaita, kas bija notiesātas saskaņā ar KL 260.panta trešo daļu, brīvības atņemšanas sods nosacīti piemērots 92,8 procentiem notiesāto)⁸; par divdesmit sešiem noziedzīgu nodarījumu veidiem 2002.gadā nosacīti notiesāti visi tiesājamie.⁹ Arī tiesu prakses vispārinājums krimināllietās par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu parādīja, ka gandrīz 50 procentiem notiesāto tiesas piemērojušas Krimināllikuma 55.