Ilga Neimane, Rīgas Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tiesības uz īpašumu ir konstitucionālās tiesības un svarīgs cilvēka pamattiesību elements. Tās ir tiesības, kurām ir senas un dziļas tradīcijas cilvēku pamattiesību un pamatbrīvību jomā. Lielākajā pasaules valstu daļā tās ir atzītas par neatņemamu konstitucionālo tiesību sastāvdaļu, kuras aizsargā konstitucionālā tiesa.¹
Privātajā tiesību doktrīnā tiesības uz īpašumu tiek aplūkotas kā dabiskās tiesības, kā patiesa publiskā brīvība. Šādā izpratnē privātais īpašums vērtējams kā personīgās brīvības izpausmes veids. “Bez elementāra īpašuma tiesību institūta un tiesību normām, kas aizsargā to, nevar runāt par cilvēka tiesībām. Tas ir tāpēc, ka privātais īpašums ļauj nodrošināt ekonomisko un sociālo attiecību brīvību, respektējot tādus vispārējos cilvēktiesību principus kā vienlīdzība, cilvēciskā cieņa un taisnīgums.”²
Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme), kas pieņemta 1922.gadā, atjaunota 1993.gadā, tikai 1998.gada 15.oktobrī tika papildināta ar jaunu – 8.nodaļu par cilvēka pamattiesībām. Tas bija viens no būtiskākajiem Latvijas tiesību sistēmas attīstības pagrieziena punktiem. Šīs nodaļas 105.pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”³
Vēl līdz tam, tas ir, 1997.gada 4.jūlijā Saeimā pieņēma likumu “Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju ar tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu”.⁴ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir starptautisks līgums, kuram var pievienoties tikai Eiropas Padomes dalībvalstis.