20. Augusts 2021 16:27
Domnīca / eseja
ECT atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. II. Zemāks pierādīšanas standarts, mantai piedēvējot noziedzīgu izcelsmi
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Kriminālatbildības kā smagākā iespējamā juridiskās atbildības veida[1] piemērošana saistāma ar rūpīgu situācijas apstākļu un noziedzīga nodarījuma izdarīšanu apstiprinošu pierādījumu izvērtējumu, jo pēdas, ko personas dzīvē atstāj notiesājošs spriedums, liek sevi manīt vēl gadiem ilgi pēc sodāmības dzēšanas un noņemšanas.[2] Tamdēļ krimināltiesībās izsenis atzīts, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošana pieļaujama vien ar tādiem pierādījumiem, kas «dzidrāki par dienas gaismu»[3]. Kriminālprocesa likuma 124. panta piektā daļa Latvijas kriminālprocesā paredz noteicošo pierādīšanas standartu – ārpus saprātīgām šaubām jeb izslēdzot jebkādas šaubas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamību vai neesamību. Tomēr Kriminālprocesa likums atzīst vēl kādu pierādīšanas standartu – iespējamības pārsvaru –, kas mantas noziedzīgās izcelsmes pamatošanai Latvijas krimināltiesībās ieviests, 2017. gadā papildinot Kriminālprocesa likuma 124. pantu ar sesto daļu.[4]

Par iespējamības pārsvara attiecināmību uz mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanu juridiskajā literatūrā konstatēts, ka Latvijas parlamenta tiesībpolitiskās izšķiršanās rezultātā «[..] samazinātais pierādīšanas standarts [līdztekus mantas izcelsmes pierādīšanai] var tikt attiecināts arī uz pierādāmā noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem»[5]. Tas, ka mantisko jautājumu izlemšana kriminālprocesā ir iespējama vēl pirms personas vainas konstatējuma, raisa pamatotas bažas, vai zemāka pierādīšanas standarta piemērošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nenozīmē to, ka persona, tēlaini izsakoties, ir spiesta «pašas rokām rakt bedri» savam nevainīgumam lietā, kurā tās vaina nemaz nav pierādīta[6]. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas[7] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 6. panta pirmā daļa aizsargā ikviena cilvēktiesības taisnīgā un atklātā tiesas procesā izvērtēt «[..] izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā [..]». Atbilžu meklējumus uz jautājumu, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) līdzšinējā judikatūra noteic kriminālprocesa pamatnostādnēm atbilstoša pierādīšanas standarta izmantošanu mantisko jautājumu risinājumam, sekmēs turpmāk piedāvātais ieskats ECT praksē.

Praktiski nozīmīga kontekstā ar kriminālprocesā risināmo mantisko jautājumu un tiesību uz īpašumu aizsardzību ir lieta Gogitidze un citi pret Gruziju.[8] Serdžo Gogitidzem (Sergo Gogitidze) izvirzītajā apsūdzībā norādīts, ka viņš, būdams valsts amatpersona vairākos augsta līmeņa, tostarp Iekšlietu ministra vietnieka, amatos, neguva tādus ienākumus, lai sev, saviem dēliem un brālim spētu iegādāties īpašumus aptuveni 450 000 eiro apmērā. Konfiscējamās mantas sastāvā ietilpa četriem pieteikuma iesniedzējiem piederošie īpašumi: dzīvojamās mājas, dzīvokļi, viesu nami, kapitāldaļas, automašīnas.

Pieteikumā iesniedzēji bija vērsuši ECT uzmanību apstāklim, ka nacionālā tiesa patvaļīgi paplašināja mantas konfiskācijas regulējuma tvērumu, attiecinot to uz īpašumu, kas iegūts laika periodā, kad spēkā vēl nebija stājušies normatīvā regulējuma izmaiņas, kas paplašināja uzraudzības iestāžu kompetenci ekonomisko noziegumu novēršanas jomā.

Lai izprastu ECT paustās atziņas, jāpaskaidro, ka 2004. gada 13. februārī Gruzijas regulējumā tika ietverti divi mantas konfiskācijas modeļi – kriminālā konfiskācija un administratīvā konfiskācija. Kriminālās konfiskācijas mērķis ir personai atņemt noziedzīgā veidā iegūtos aktīvus uz notiesājoša sprieduma pamata. Administratīvās konfiskācijas uzdevums savukārt ir atgūt nelikumīgus aktīvus no valsts amatpersonām un to ģimenes locekļiem, ja personu legālie ienākumi mantas iegūšanas brīdī nav samērojami ar īpašumu vērtību. Būtiski, ka administratīvās konfiskācijas gadījumā nav nepieciešama valsts amatpersonas notiesāšana, bet ir pietiekami tikai izvirzīt apsūdzību valsts amatpersonai par tādu noziedzīgu darbību veikšanu, kas kaitējušas valsts dienesta vai uzņēmumu interesēm, piemēram, izspiešanu, piesavināšanos, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Ievērojot 2004. gada grozījumu būtību, ECT vērsa uzmanību uz to, ka arī pirms tam Gruzijā bija tāds tiesiskais regulējums, kas paredzēja valsts amatpersonu atbildību gadījumos, kad tie nespēj sniegt ticamu skaidrojumu savu ienākumu izcelsmei. Tā, piemēram, jau 1997. gadā, kad tika iegūta daļa no iesniedzēju īpašumiem, regulējumā bija paredzēts pienākums pamatot mantas izcelsmi, ja likumīgie ienākumi neatbilda mantas vērtībai. Tāpat regulējums paredzēja par koruptīva rakstura darbībām atkarībā no to smaguma piemērot administratīvo vai disciplināro atbildību, kā arī kriminālatbildību. To ievērojot, ECT atzina – 2004. gada 13. februāra grozījumi vien jaunos vārdos ietērpa jau līdz tam noteiktos pretkorupcijas standartus, tādējādi valsts rīcība, jaunākus tiesību normu grozījumus attiecinot uz situācijas apstākļiem vēl pirms šo grozījumu pieņemšanas, nepārkāpa Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantu.

ECT ieskatā, prasību par «likumības» ievērošanu, lemjot par mantas konfiskāciju un personas tiesību uz īpašumu ierobežošanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka likumdevējam ir rīcības brīvība kontrolēt īpašumtiesību izmantošanu, pieņemot regulējumu ar retroaktīvu spēku, kas nosaka tiesisko ietvaru ilgstoši turpinātām faktiskajām situācijām vai jaunām tiesiskajām attiecībām.[9]

Attiecinot šo norādi uz Latvijas regulējumu un kriminālprocesa īpatnībām, vērā jāņem no tiesiskas valsts virsprincipa atvasinātais labas likumdošanas princips, kura uzdevums ir nodrošināt jauna normatīvā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, kā arī tiesību sistēmā jau pastāvošām normām.[10] Jauna tiesiskā regulējuma izstrāde, tostarp krimināltiesībās, nedrīkstētu būt pašmērķīga vai vērsta uz diskutabli vērtējamu motīvu vai politisku mērķu sasniegšanu kriminālprocesuālām metodēm. «Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka cilvēki izprot valsts darbības procesu un līdz ar to tiek sekmēta personu uzticēšanās valstij un tiesībām»[11]. Tiesiskā regulējuma sociālā ietekme ir neapšaubāms fakts, tomēr vietā ir vaicāt, vai mantas konfiskācijas regulējums Latvijas kriminālprocesā tiek labticīgi ievērots, lai sasniegtu tos mērķus, kam likumam būtu jākalpo…

Lietā Gogitidze un citi pret Gruziju ECT atkārtoti nostiprināja viedokli, ka to īpašumu konfiskācija, kas iegūti noziedzīgu organizāciju nelikumīgo darbību rezultātā, bez notiesājoša sprieduma par personu vainu tomēr ir atzīstama kā samērīga un likumīga, ja konfiskācijas rīkojums, balstoties uz pierādījumu pārsvaru (angļu val. – preponderance of evidence), liecina, ka personas likumīgie ienākumi nav vai nav bijuši pietiekami attiecīgās mantas iegādei.[12] ECT atzīst, ka zemāks pierādīšanas standarts – pierādījumu pārsvars – vai pat pārliecinoša varbūtība par mantas nelikumīgo izcelsmi, kā arī īpašnieka nespēja pierādīt pretējo ir pietiekami, lai konfiscētu mantu.[13]

Jāatzīmē, ka lietā Gogitidze un citi pret Gruziju ECT vērsa uzmanību uz vairāku starptautisko juridisko mehānismu izmantošanu cīņā ar noziedzīgi iegūtu mantu: Finanšu darījumu darba grupas (angļu val. – Financial Action Task Force’s (FATF))[14] rekomendācijām, Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada Pretkorupcijas konvenciju[15], Eiropas Padomes 1990. un 2005. gada konvencijām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju (ETS Nr. 141[16] un ETS Nr. 198[17]).

ECT ieskatā, minētie tiesību avoti veido pārnacionālu vispārējo tiesību standartu kopumu, kas, «[..] pirmkārt, veicina īpašuma konfiskāciju, kas saistīta ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, korupciju, naudas atmazgāšanu, narkotiku noziegumiem, turklāt bez iepriekšēja notiesājoša sprieduma. Otrkārt, pienākums pierādīt prezumētā nelikumīgi iegūtā īpašuma likumīgo izcelsmi var likumīgi pāriet uz atbildētājiem šādos konfiskācijas procesos, kas nav saistīti ar kriminālprocesu, tostarp civillietās in rem. Treškārt, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, bet arī īpašumam, ieskaitot visus ienākumus un citus netiešos labumus, kas iegūti, konvertējot vai pārveidojot noziedzīgi iegūtos tiešos ienākumus vai apvienojot tos ar citiem, iespējams, likumīgiem aktīviem. Visbeidzot, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai personām, kuras tieši tiek turētas aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī visām trešajām personām, kuras nebauda bona fide īpašumtiesības, bet gan mērķtiecīgi slēpj savu prettiesisko darbību lomu attiecīgo bagātību ieguvē.»[18]

Pārņemot Palermo konvencijas[19] un citu pārnacionālo tiesību standartu saturu efektīvai cīņai ar noziedzīgi iegūtu mantu, valstis gājušas diezgan atšķirīgu ceļu, izraugoties savam nacionālajam regulējumam un procesuālajām īpatnībām piemērotākos mantas konfiskācijas modeļus. Piemēram, daudzviet mantas konfiskācija iespējama arī ārpus kriminālprocesa ietvariem, atsevišķā procesā vai nenosakot obligātu prasību par notiesājoša sprieduma esību, lai mantai piedēvētu noziedzīgu izcelsmi. Vairākās valstīs, piemēram, Gruzijā un Itālijā mantas konfiskācija ir iespējama, pastāvot vienkāršai prezumpcijai, ka mantas izcelsme ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu. Šis konfiskācijas veids nav pamatots ar personas vainu, bet gan pašas mantas izcelsmi un saistību ar kāda notikuma tiesisko raksturu.

Mūsdienu realitāte liecina, ka neviens nav pasargāts no tādas mantas iegūšanas īpašumā vai valdījumā, kas tieši vai netieši saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.[20] Itin bieži šādās situācijās nonāk arī ar noziedzīgo nodarījumu saistītās personas – apsūdzētā vai jau notiesātā – ģimenes locekļi un tuvinieki, kuru mantai tiek piedēvēta noziedzīga izcelsme. Ne vien netīkamā nasta, ko rada pienākums pierādīt veidu, kādā iegūta sev piederošā manta, bet arī neziņa, vai process, kādā noritēs lemšana par mantas izcelsmi, nesīs gaidīto rezultātu, ir pamats pievērsties ECT pausto tēžu izvērtējumam lietā Telbis un Viziteu pret Rumāniju.[21]

Rumānijas Caraş-Severin apgabala valsts pensiju biroja amatpersonai, kas tostarp pildīja ārsta pienākumus, 2014. gadā izvirzīja apsūdzību par 291 kukuļņemšanas epizodi. Veiktās kratīšanas laikā ārsta mājās tika izņemti dokumenti un arestēti naudas līdzekļi un cita manta, kas vēlāk procesa gaitā arī tika konfiscēta. Vienā mājsaimniecībā ar apsūdzēto dzīvojošās personas – pieteikuma iesniedzējas – vērsa tiesas uzmanību uz apstākli, ka konfiscētā manta nemaz nepieder apsūdzētajam. Apsūdzētais pirmās instances tiesā atzina vainu inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos, vienlaikus norādot, ka daļa arestētās mantas pieder un ir iegādāta par likumīgas izcelsmes naudas līdzekļiem, kas saņemti pārdodot dzīvokli. Neraugoties uz šo paskaidrojumu, tiesa konfiscēja apsūdzētā mantu, kas viņam piederēja kopīgi ar sievu – naudas līdzekļus 124 000 eiro apmērā, zobārstniecības praksi, nekustamos īpašumus un transportlīdzekļus –, kā arī meitai piederošo mantu. Pamatojot konfiskāciju, nacionālā tiesa norādīja, ka apsūdzētā īpašumu vērtība teju desmitkārt pārsniedza deklarēto ienākumu apmēru.[22]

Lietā Telbis un Viziteu pret Rumāniju pieteikuma iesniedzējas norādīja, ka pārkāptas to tiesības piedalīties procesā, kurā tiesa lēmusi par tām piederošas mantas konfiskāciju. Kā konstatējams no Rumānijas tiesiskā regulējuma, tiesai un procesa virzītājam nav juridiska pienākuma pēc savas iniciatīvas piešķirt personām procesa dalībnieku statusu, jo tiesību normas ieinteresētajām personām paredz tiesības jebkurā tiesvedības procesa brīdī lūgt piešķirt tām šādu statusu, lai tās pilnvērtīgi iesaistītos procesā. ECT šai aspektā pauda viedokli, ka procesa ietvaros pieteikuma iesniedzēju intereses pārstāvēja pušu izraudzīti juristi, kā arī viņām tika sniegta informācija par mantas arestu nolūkā to konfiscēt un personu procesuālajām tiesībām.[23]

Līdzīga rakstura problemātika, kādu norādījušas pieteicējas, sastopama arī Latvijas kriminālprocesā. Ilustrējot to ar piemēru, ar mantu saistītā persona, kapitālsabiedrība, saņēma pavēsti ierasties uz tiesas sēdi, kurā tiks lemts jautājums par mantu (attiecīgā uzņēmuma kapitāla daļām) Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, bet, ierodoties tiesas sēdē, kapitālsabiedrības pārstāvis saņēma norādījumu, ka tam nav tiesiska pamata sēdē pat atrasties, jo iespējami noziedzīgā manta no normatīvā regulējuma viedokļa nav atzīstama nedz par šī uzņēmuma valdījumā, nedz īpašumā esošu aktīvu. Protams, no komerctiesību viedokļa ir saprotams, ka uzņēmuma daļas pieder dalībniekiem, nevis pašai sabiedrībai, bet, vai nebūtu itin saprotami, ka arī pašai juridiskai personai ir zināms pamats interesēties, kāds būs tās līdzšinējo dalībnieku veikto ieguldījumu liktenis. Šī interese, jāatzīst, ir cieši saistīta ar juridiskās personas spēju turpmāk funkcionēt, kas, nenodrošinot pilnvērtīgu iespēju piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, valsts rīcības rezultātā tiktu būtiski ierobežota vai pat liegta.

Vērā ņemama, vienlaikus visai diskutabla lietā Telbis un Viziteu pret Rumāniju ir arī ECT nostāja par pierādījumu pieņemamību, lemjot par mantas konfiskāciju. Nacionālā tiesa bija atteikusies pieņemt pieteikuma iesniedzēju pierādījumus, pamatojot to ar norādi, ka iesniedzējām vairākās tiesas sēdēs bija nodrošināta iespēja to izdarīt pašām, tomēr pierādījumi tika iesniegti tikai procesa beigās. Lietas izlemšanai, pēc Rumānijas tiesas domām, nebija nepieciešami papildu liecinieku paziņojumi vai ekspertu ziņojumi. ECT visai izvairīgi komentēja šo situāciju, norādot, ka tās kompetencē neietilpst pārbaudīt valstu regulējumu un rīcības brīvību lemt par tā vai cita pierādījuma nozīmi lietā. Tā kā Cilvēktiesību konvencijas 6. pants neparedz pierādījumu pieņemamības vai izvērtēšanas kārtību, ECT norādīja – tai nav pienākuma darboties kā «ceturtajai instancei» un atkārtoti vērtēt šos jautājumus.[24]

Jādomā, ka šāda nekonkrēta ECT pozīcija ir vērtējama visnotaļ kritiski, it īpaši ņemot vērā, cik līdzšinējā praksē pati ECT ir bijusi prasīga, tamlīdzīgās situācijās vērtējot nacionālo vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumus Cilvēktiesību konvencijas 6. panta kontekstā jautājumos par apsūdzētā vainīgumu. Lieki piebilst, ka šāda izvairība var mudināt nacionālo tiesu patvaļu, izskatot lietas par noziedzīgi iegūtu mantu.

Līdzīga rakstura problēma patlaban konstatējama arī nesen darbu uzsākušās Ekonomisko lietu tiesas praksē. Proti, pārstāvjiem izsakot lūgumu par liecinieka uzaicināšanu uz nopratināšanu, tiesa to noraida, paskaidrojot, ka Kriminālprocesa likuma 629. panta trešā daļa gan paredz pienākumu uzklausīt konkrētas personas, tomēr šīs normas ceturtajā daļā neesot paredzētas tiesības veikt liecinieku nopratināšanu. Jānorāda, ka Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa nostiprina procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistītajām personām vienādas tiesības «[..] iesniegt pierādījumus [..]». Sistēmiski[25] vērtējot Kriminālprocesa likuma regulējumu, tā 131. pants kā vienu no kriminālprocesā izmantojamajiem pierādījumiem paredz «[..] ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem». Apstāklis, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas saturiskajā tvērumā likumdevējs bijis vārdos skops, nav pamats ignorēt sistēmisku likuma normu piemērošanas pienākumu un aizmirst par kriminālprocesuālo pamatprincipu piemērošanu arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Jāpiezīmē, ka tomēr mēdz būt arī gadījumi, kad apgabaltiesas neatbalsta šādu pirmās instances tiesu praksi atteikties apmierināt lūgumu par liecinieka uzaicināšanu uz nopratināšanu, tādējādi atzīstot personas tiesības izmantot visus Kriminālprocesa likumā paredzētos pierādījumu veidus, tostarp liecības.

Tādējādi taisnīgā tiesas procesā iespējamības pārsvara pierādīšanas standarts nav un nevar būt princips «taisnība ir tam, kam vairāk tiesību», vai arī – intuitīvas apjausmas, kuras nav iespējams pārbaudīt ar racionāli un loģiski izkārtotu spriedumu ķēdi. Ja tā nenotiek, tad tamlīdzīgs «iespējamības pārsvars» jau ir salīdzināms ar boļševiku revolucionāro pārliecību par to, ka kāds vai kādi ir tautas ienaidnieki. Citiem vārdiem sakot, bez elementāru sacīkstes principu ievērošanas tamlīdzīga pierādīšana pašmāju izpildījumā nereti kļūst par grūti izlasāmiem un saprotamiem aloģismiem[26].

Turklāt jānorāda, ka zemāka pierādīšanas standarta ‒ iespējamības pārsvara – izmantošana, lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, tieši veicina sacīkstes principa izpausmi kriminālprocesā. Viens no sacīkstes formā īstenojamu tiesību (tātad arī apgalvojumu pierādīšana, izmantojot zemāku pierādīšanas standartu) priekšnosacījumiem ir vienādu tiesību piešķiršana pusēm – par tiesību vienlīdzību procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vismaz formāli liecina likuma «Par tiesu varu» 24. panta pirmā daļa, proti, «pusēm procesā ir vienādas tiesības» un Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa, paredzot «[..] tiesas procesā iesaistītajām personām [..] vienādas tiesības». Īstenojot civilprocesam raksturīgo sacīkstes principu, «katra puse ir dabiski ieinteresēta maksimāli pierādīt savu pozīciju un maksimāli izkritizēt pretējās puses pierādījumus un argumentus, tā dabīgā ceļā sniedzot trešajai neitrālajai pusei – tiesai – maksimāli daudz informācijas, lai pieņemtu maksimāli objektīvu lēmumu, un tādējādi tiek noskaidrota patiesība»[27]. Tātad – iespējamības pārsvars ir pierādīšanas standarts, kas plašāk vērtēts tieši civilprocesa norisei veltītajā doktrīnā, paģērot, ka uzvar tā pozīcija, kas ir vairāk ticama, tiesai «sverot» pierādījumus un izlemjot, kurai pusei visticamāk ir taisnība.

Tādējādi taisnīgam tiesas procesam pretēja ir kārtība, kurā personai tiek liegta iespēja īstenot savas procesuālās tiesības un iesniegt pierādījumus, nepamatoti nostatot vienu pusi ievērojami sliktākā pozīcijā. Ierobežojot iespēju procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nopratināt lieciniekus pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības noskaidrošanai, tiesa nepieļaujami sašaurina kriminālprocesā izmantojamo ziņu par faktiem apjomu un liedz padarīt oponenta, tas ir, procesa virzītāja versiju mazāk ticamu par savējo. Šāda acīmredzama tiesas patvaļa, kas attaisnota ar procesa efektivitātes lozungu, uz tiesiskuma efektivitātes altāra nostata ne vien likumības principu, bet arī veselo saprātu.[28]

Lietas Telbis un Viziteu pret Rumāniju ietvaros ECT gan arī atkārtoti atzina, ka, konstatējot mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, pierādīšanas standarta «ārpus saprātīgām šaubām» piemērošana nav nepieciešama; gluži pretēji – pierādījumu pārsvars un pārliecinoša varbūtība par mantas nelikumīgo izcelsmi, kā arī īpašnieka nespēja pierādīt pretējo ir pietiekami, lai konfiscētu mantu.[29]

ECT ieskatā, lietas Telbis un Viziteu pret Rumāniju ietvaros konfiscētā manta bija saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, par kuru notiesāts iepriekš minētais Caraş-Severin apgabala valsts pensiju biroja ārsts, tāpēc konfiskācija ir attiecināma arī uz ģimenes locekļu un tuvu radinieku aktīviem, ja netiek pierādīts pretējais – mantas izcelsmes likumība. Šāda veida konfiskācijai, kā uzskata ECT, ir divējāds raksturs – kompensējošs, lai atlīdzinātu radīto kaitējumu, un preventīvs, lai noziedzīgas izcelsmes īpašuma izmantošana neradītu kādas priekšrocības iepretim sabiedrības interesēm korupcijas apkarošanas jomā.[30]

Lietas Telbis un Viziteu pret Rumāniju pamatā bija arī pieteikuma iesniedzēju bažas par šādas konfiskācijas tiesiskumu, nepastāvot notiesājošam spriedumam. Savukārt ECT, atsaucoties uz lietas Gogitidze un citi pret Gruziju atziņām, norādīja – cīņā ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem ir izveidojies pārnacionālu standartu kopums, kas «[..] pirmkārt, veicina īpašuma konfiskāciju, kas saistīta ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, korupciju, naudas atmazgāšanu, narkotiku noziegumiem, turklāt bez iepriekšēja notiesājoša sprieduma. Otrkārt, pienākums pierādīt prezumētā nelikumīgi iegūtā īpašuma likumīgo izcelsmi var likumīgi pāriet uz atbildētājiem šādos konfiskācijas procesos, kas nav saistīti ar kriminālprocesu, tostarp civillietās in rem. Treškārt, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, bet arī īpašumam, ieskaitot visus ienākumus un citus netiešos labumus, kas iegūti, konvertējot vai pārveidojot noziedzīgi iegūtos tiešos ienākumus vai apvienojot tos ar citiem, iespējams, likumīgiem aktīviem. Visbeidzot, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai personām, kuras tieši tiek turētas aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī visām trešajām personām, kuras nebauda bona fide īpašumtiesības, bet gan mērķtiecīgi slēpj savu prettiesisko darbību lomu attiecīgo bagātību ieguvē.»[31] Vēl jo vairāk – gan notiesātā ārsta sieva, gan meita, ECT ieskatā, guva labumu no saņemtajiem kukuļiem, tāpēc, lai atspēkotu pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, bija sagaidāms, ka tās aktīvi iesaistīsies sava pierādīšanas pienākuma izpildes daļā.[32]

Aplūkoto ECT spriedumu kontekstā izdarāms ne pārlieku iepriecinošs secinājums, ka, lemjot par mantas noziedzīgo izcelsmi un konfiskāciju, tādējādi ierobežojot personas tiesības uz īpašumu, izmantojama zemāka pierādīšanas mēraukla – pierādījumu pārsvars. Tas, kā jau minēts iepriekš, pats par sevi neraisītu problēmas, ja vien visiem procesa dalībniekiem būtu nodrošinātas pienācīgas procesuālās garantijas. Turklāt, pēc ECT domām, šāda pierādīšanas standarta mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu izmantošana, kas nepieprasa izslēgt jebkādas saprātīgas šaubas, bet par pietiekamu atzīst procesa virzītāja pamatotas aizdomas par mantas izcelsmi, nerada cilvēktiesību aizskārumu. Arī šī atziņa, protams, nav nekāda «traģēdija», ievērojot jau iepriekš minēto norādi par pienācīgu procesuālo garantiju nodrošināšanu, par kurām diemžēl ECT šajā specifiskajā lietu kategorijā klusē.

Tādējādi sākotnēji meklētā taisnīgā rezultāta vietā persona visdrīzāk saņemtu visai saltu ECT atrunu, kas neļautu gūt cerētos un nereti pelnītos panākumus cīņā par savas mantas izcelsmes pierādīšanu līdztiesīgā procesā. Domājams, ka cilvēkam dabiski piemītošā cieņa un griba netraucēti izmantot un aizsargāt savas īpašumtiesības neļautu pieņemt šādu ECT tiesvedības rezultātu kā pašsaprotamu un atzīt bezpalīdzības stāvoklim pielīdzināmo sakāvi. Tamdēļ ECT judikatūrā paustais vērtējums vēl gluži nebūtu jāpieņem kā neapstrīdama patiesība, kas turklāt atkarīga no ECT tiesnešu pārstāvētās tiesību skolas, vērtību sistēmas, un izpratnes par cilvēktiesību lomu kriminālprocesā.

Jebkurā gadījumā pierādījumu pārsvara radītā pārliecība par mantas noziedzīgo izcelsmi arvien ir jāvērtē kopsakarā ar pārliecinošu visu apstākļu sliekšanos uz varbūtības apstiprināšanu par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, kā arī mantas īpašnieka nespēju sniegt pietiekami ticamu apliecinājumu savām īpašumtiesībām. Tomēr skaidrs ir viens – pārlieku paļauties uz sūdzības iesniegšanu ECT būtu visnotaļ vieglprātīgi. Tas acīmredzot nozīmē to, ka akcents tomēr būtu liekams uz nacionālo tiesvedību, aktīvi rīkojoties pierādījumu pārsvara doktrīnas ietvaros, kas pati par sevi nemaz tik maz iespēju nepiedāvā, ja vien to pienācīgā apjomā atzīst un ļauj īstenot pati tiesa.  

 

 

[1] 2019. gada 21. februāra Satversmes tiesas spriedums lietā «Par Krimināllikuma 237.1 panta otrās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2015. gada 1. decembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam un Ministru kabineta 2007. gada 25. septembra noteikumu Nr. 645 «Noteikumi par Nacionālo stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu sarakstu» pielikuma 10A905 sadaļas «e» apakšpunkta redakcijā, kas bija spēkā no 2009. gada 28. novembra līdz 2014. gada 23. janvārim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam»,13.2. rindkopa.

[2]Sal. Skutele S. Kriminālprocesa pret personu ietekme uz profesiju. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/kriminalprocesa-pret-personu-ietekme-uz-profesiju/ [aplūkots 2021. gada 16. augustā].

[3] Fraher M. R. Conviction According to Conscience: The Medieval Jurists' Debate concerning Judicial Discretion and the Law of Proof. Law and History Review, 1989, Vol. 7, No. 1, p. 42.

[4] 2017. gada 22. jūnija likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». Latvijas Vēstnesis, 2017. gada 5. jūlijs, Nr. 132.

[5] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa regulējuma pietiekamība un skaidrība attiecībā uz pierādīšanas standartu un pierādījumu pietiekamību. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2015-2020. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 588. lpp.

[6] Autori ar to domā situāciju, kad persona ir spiesta iesniegt tādus mantas izcelsmi pamatojošus pierādījumos, kas zināmās situācijās var tikt izmantoti pret viņu pašu saistībā ar citu noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar mantas izcelsmi.

[7] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[8] 2015. gada 12. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 36862/05, Gogitidze un citi pret Gruziju.

[9] 2015. gada 12. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 36862/05, Gogitidze un citi pret Gruziju, para. 99.

[10] Sal. Ziemele I. Satversmes tiesas priekšsēdētājas Ineta Ziemeles uzruna Satversmes tiesas svinīgajā sēdē. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/satversmes-tiesas-priekssedetajas-ineta-ziemeles-uzruna-satversmes-tiesas-svinigaja-sede/ [aplūkots 2021. gada 15. augustā].

[11] Turpat.

[12] 2015. gada 12. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 36862/05, Gogitidze un citi pret Gruziju, para. 107.

[13] 2015. gada 12. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 36862/05, Gogitidze un citi pret Gruziju, para. 107.

[14] Finanšu darījumu darba grupa (angļu val. – Financial Action Task Force’s (FATF)) – globāla mēroga noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas uzraudzības iestāde. Tās starpvaldību pārstāvju veidotā struktūra nosaka starptautiskus standartus, kuru mērķis ir novērst šīs nelikumīgās darbības un to nodarīto kaitējumu sabiedrībai. FATF rekomendācijas ir vērstas uz nepieciešamās politiskās gribas radīšanu ar mērķi valstu regulējumā pārņemt noteiktus standartus un regulējuma reformas. Kopumā vairāk nekā 200 (!) valstu un jurisdikciju ir paudušas vēlmi pārņemt FATF standartus un rekomendācijas. Sk. Who we are. Pieejams: https://www.fatf-gafi.org/about/ [aplūkots 2021. gada 13. augustā].

[15] 2005. gada 17. novembra likums «Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju». Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 30. novembris, Nr. 91.

[16] 1990. gada 8. novembra Eiropas Padomes Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, Nr. 141. Pieejams: https://rm.coe.int/168007bd23. [aplūkots 2021. gada 13. augustā].

[17] 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, Nr. 198. Pieejams: https://rm.coe.int/168008371f. [aplūkots 2021. gada 13. augustā].

[18] 2015. gada 12. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 36862/05, Gogitidze un citi pret Gruziju, para. 105.

[19] 2000. gada 13. decembrī Palermo parakstītā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību. Latvijas Republika pievienojusies 2001. gada 7. decembrī. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1474. [aplūkots 2021. gada 13. augustā].

[20] Sal. Latvijas Republikas 13. Saeimas ziemas sesijas divdesmit septītā (attālinātā ārkārtas) sēde. Stenogramma, 2021. gada 4. marts. Skat. debates par likumprojektu «Grozījums Kriminālprocesa likumā». Pieejams: https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/2205 [aplūkots 2021. gada 15. augustā]; Klūga M. Tiesa nolemj atdot Vilipsonam viņa arestēto dzīvokli. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesa-nolemj-atdot-vilipsonam-vina-aresteto-dzivokli.a399041/ [aplūkots 2021. gada 15. augustā].

[21] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju.

[22] Sal. 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju.

[23] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 54., 55.

[24] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 57.

[25] Sal. 2017. gada 23. maija Satversmes tiesas spriedums lietā «Par Kriminālprocesa likuma 629. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam»,15.2. rindkopa.

[26] Aloģisms (vācu val. – Der Alogismus) – slēdziens, spriedums, kas ir pretrunā ar loģikas likumiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 42. lpp.

[27] Ose D. Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā. Promocijas darbs. Rīga, Latvijas Universitāte, 2013, 19.- 20. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/5139/23437-Daina_Ose_2013.pdf?sequence=1 [aplūkots 2021. gada 16. augustā].

[28] Sal. 2018. gada 28. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 1828/06, 34163/07, 19029/11, G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju. Tiesneša Paulo Pintu di Albukerki atsevišķās domas, para. 22.-23.

[29] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 68.

[30] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 74.

[31] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 76.

[32] 2018. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 47911/15, Telbis un Viziteu pret Rumāniju, para. 77.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties