Ievads

Dezinformācija pati par sevi nav nezināma vai neizpētīta parādība, kas rodas tikai īpašos apstākļos. Mēs ikdienā varam novērot dezinformācijas piemērus dažādos informācijas avotos un kanālos, kā arī saistībā ar dažādiem notikumiem un mērķiem. Tomēr kopš 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām un Brexit dezinformācija ir kļuvusi par aizvien pieaugošu problēmu un diskusiju centrālo elementu saistībā ar sabiedrības šķelšanos un apdraudējumu demokrātiskām vērtībām. Satraukums par dezinformācijas graujošo ietekmi uz demokrātiju un sabiedrību ir ievērojami pieaudzis pēc Krievijas neattaisnojamā un vispārējā iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī, kam ir turpinājusies Krievijas nepārtraukta un stratēģiska dezinformācijas izplatīšana dažādu politisko un militāro mērķu sasniegšanai ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs, tostarp Latvijā. Tādēļ šā raksta turpinājumā tā autori aprakstīs un salīdzinās Ukrainas un Latvijas izvēlētos līdzekļus un pieredzi dezinformācijas izplatības ierobežošanai informatīvajā telpā.

Latvija

Saeimā vairākkārt ir notikušas diskusijas par iespējām veikt izmaiņas normatīvajos tiesību aktos, lai ierobežotu dezinformācijas izplatību. Piemēram, 2018., 2020. un 2022. gadā tika diskutēts par dažādiem priekšlikumiem viltus ziņu izplatības ierobežošanai.¹ Iepriekš minētās diskusijas noslēdzās bez izmaiņām vai papildinājumiem normatīvajos tiesību aktos saistībā ar dezinformācijas ierobežošanu. Arī pēc 2022. gada 24. februāra normatīvajos aktos nav veikti grozījumi, kas saistīti ar dezinformācijas tiesisko regulējumu.² Līdz ar to Latvijā nav ieviests speciāls dezinformācijas likums vai speciālas tiesību normas, kas paredzētu konkrētu sodu par dezinformācijas izplatīšanu.

Latvijā dezinformācijas apkarošanai tiek izmantotas jau šobrīd spēkā esošās tiesību normas, kā, piemēram, Krimināllikuma 231. pants, kas paredz kriminālatbildību par huligānismu,³ un Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. pants, kas paredz atbildību par sīko huligānismu. Arī Krimināllikuma 231.¹ pants un 194.¹ pants tiek saistīti ar dezinformācijas izplatības ierobežošanu.⁴ Tādējādi dezinformācijas izplatība Latvijā šobrīd tiek ierobežota ar atsevišķām tiesību normām, kurās nav ietverta tieša norāde uz dezinformāciju, bet kuras tiek interpretētas plaši, par ko kritiski saistībā ar kriminālatbildības noteikšanu jau iepriekš ir izteicies viens no šī raksta autoriem.⁵ Ņemot vērā, ka dezinformācija nereti tiek izmantota kā līdzeklis, lai izplatītu propagandu un naida runu,⁶ teorētiski varētu saskatīt iespēju, ka dezinformācijas izplatīšana kopā ar iepriekš minētajiem izpausmes veidiem varētu veidot arī atsevišķu Krimināllikuma IX un X nodaļā paredzētu noziedzīgo nodarījumu sastāvu.

Informāciju, kas tiek pārraidīta radio un televīzijā un izplatīta audiovizuālā pakalpojumā pēc pieprasījuma, saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu (turpmāk – EPLL) uzrauga Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – NEPLP). Aplūkojot EPLL, ir redzams, ka tas nesatur tiešu norādi uz dezinformāciju un tās izplatīšanas ierobežojumiem. EPLL 24. panta ceturtā daļa nosaka prasību faktus un notikumus raidījumos atspoguļot godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti. Savukārt EPLL 26. pantā ir uzskaitīti programmu veidošanas ierobežojumi, kas satur arī aizliegumu izteikt aicinājumus, kas apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību vai drošību. Praksē NEPLP nereti dezinformācijas izplatīšanu televīzijas programmās kopā ar naida runu un aicinājumiem, kas apdraud valsts drošību, ir saistījusi ar EPLL 24. panta ceturtās daļas, kā arī EPLL 26. panta pirmās daļas 4., 5. un 7. punkta pārkāpumu, kad NEPLP ierobežoja TV Centre International un Rossija RTR izplatīšanu Latvijas teritorijā.⁷

Saskaņā ar Elektronisko sakaru likuma (turpmāk – ESL) 112. pantu NEPLP, izvērtējot valsts iestāžu sniegto informāciju, ir tiesības pieņemt lēmumu, ar kuru tiek ierobežota piekļuve tādām Latvijas teritorijā pieejamām tīmekļvietnēm, kurās tiek izplatīts saturs, kas apdraud vai var apdraudēt valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību, un tiek liegta piekļuve šo tīmekļvietņu domēna vārdam vai interneta protokola (IP) adresei. Tiesību normas, kas ir ESL 112. panta pamatā, anotācijā ir nepārprotami norādīts, ka šī tiesību norma tiek ieviesta cīņai ar dezinformāciju.⁸ Pamatojoties uz ESL 112. pantu, NEPLP ir pieņēmusi vairākus lēmumus par piekļuves liegšanu tādām tīmekļa vietnēm kā stradnieki.org, freebalt.com, antifashist.com, antifashist.org u.c., jo tajās tiek izplatīta dezinformācija un cita veida informācija, kas apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību.⁹

Dezinformācijas izplatības ierobežošana video koplietošanas platformās gan ir daudz problemātiskāka. EPLL 23.⁵ un 23.⁶ pantā ir ietverti vispārīgi video koplietošanas platformu noteikumi, kas paredz arī ierobežojumus noteikta veida informācijas izplatīšanai video koplietošanas platformās. Tomēr video koplietošanas platformas ir sociālā medija pakalpojums, kurā saturu nodrošina paši platformas lietotāji. Tādējādi uz video koplietošanas platformu nav attiecināma redakcionālā atbildība, kā tas ir televīzijas, radio programmu un pakalpojumu pēc pieprasījuma gadījumā.¹⁰ Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā joprojām nav reģistrēta neviena video koplietošanas platforma. Tas nozīmē, ka NEPLP nav kompetences ierobežot video koplietošanas platformās izplatīto saturu, tostarp dezinformāciju. Šādas informācijas izplatīšanas ierobežošana ir iespējama, tikai sadarbojoties ar pašu video koplietošanas platformu vai sadarbības ietvaros vēršoties pie kompetentās iestādes platformas reģistrācijas valstī.

Informācijas izplatīšanas ierobežošana sociālajos medijos, kā, piemēram, Faceebok, TikTok, X u.c., vēsturiski tika regulēta ar tā dēvēto E-komercijas direktīvu,¹¹ kas tika pieņemta 2000. gadā un Latvijas nacionālā tiesību sistēmā ir transponēta ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu (turpmāk – ISPL). Taču no 2024. gada 17. februāra visiem starpniecības pakalpojumu sniedzējiem ir piemērojams Digitālo pakalpojumu tiesību akts¹² (turpmāk – DPA), kas 4., 5., 6. un 8. pantā pārņem E-komercijas direktīvas 12.–15. pantā ietverto starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbildības regulējumu.¹³ Atbilstoši DPA nelikumīga satura ierobežošana sociālajos medijos joprojām primāri tiks īstenota saskaņā ar tā dēvēto notice and take down procedūru. Saskaņā ar šo procedūru sociālais medijs vispirms saņems paziņojumu no fiziskas personas vai cita subjekta par nelikumīgo saturu un pats patstāvīgi lems par tā izņemšanu. Taču DPA 9. pants papildus paredz, ka ar tiesas vai kompetentās iestādes rīkojumu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem varēs uzlikt pienākumu vērsties pret nelikumīgu saturu. Latvijas nacionālā regulējuma kontekstā saistībā ar dezinformācijas ierobežošanu tas nozīmē, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC), kuru kopā ar Datu valsts inspekciju ir plānots noteikt kā kompetento iestādi DPA 49. panta 1. punkta izpratnē,¹⁴ būs tiesīgs pieņemt rīkojumu par nelikumīga satura, tostarp dezinformācijas, izņemšanu. Tādējādi PTAC būs kompetentā iestāde, kas inter alia uzraudzīs dezinformācijas izplatību sociālajos medijos. Tomēr nav skaidrs, kā PTAC varēs pieņemt saistošus lēmumus par dezinformācijas izplatības ierobežošanu, ja Latvijas normatīvajos tiesību aktos nav sniegta dezinformācijas definīcija un nav skaidrota atšķirība starp dezinformāciju un nepatiesu, bet likumīgu saturu. Tāpat neskaidri ir jautājumi par PTAC spēju izsvērt ne tikai jautājumus par izplatītās informācijas patiesumu, bet arī samērot iesaistītās intereses, nodrošinot vārda brīvības aizsardzību atbilstoši starptautiskajiem standartiem.

Visbeidzot, ir jāņem vērā, ka Ministru kabineta 2023. gada 30. janvāra rīkojumā Nr. 51 "Par konceptuālo ziņojumu "Konceptuālais ziņojums par valsts stratēģisko komunikāciju un informatīvās telpas drošību 2023.–2027. gadam"" (turpmāk – Ziņojums par informatīvās telpas drošību) Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departaments (turpmāk – Latvijas StratCom) ir minēts gan kā nacionālais kontaktpunkts sadarbības attīstīšanai ar sociālo mediju platformām, gan arī kā iestāde, kas nodrošina centralizētas informatīvās telpas monitoringa un analīzes spējas valsts pārvaldei, tostarp par manipulācijām informatīvajā telpā, ieskaitot dezinformāciju, un kas kopā ar citām atbildīgajām institūcijām stiprina Latvijas informatīvās telpas drošību. Starp Latvijas StratCom īstenotajiem stratēģiskās komunikācijas un informatīvās telpas drošības uzlabošanas piemēriem var minēt gan Rokasgrāmatu pret dezinformāciju,¹⁵ gan ilgtermiņa komunikācijas projektu "Melns uz balta",¹⁶ gan Latvijas Stratcom saziņu ar sociālajiem medijiem saskaņā ar notice and take down procedūru, gan valsts pārvaldes ārējo komunikāciju, gan arī dažādu veidu komunikācijas prasmju pilnveidošanas darbību organizēšanu un sabiedrības izglītošanu manipulatīva satura atpazīšanā. Visi šie un citi Latvijas StratCom īstenotie uzdevumi ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai mazinātu dezinformācijas izplatības negatīvās sekas. Tādējādi Latvijas StratCom kā atbalsta punkts kopā ar tiesībsargājošām iestādēm, NEPLP un PTAC veido vienotu mehānismu dezinformācijas izplatības un tās radīto negatīvo seku ierobežošanai Latvijā.

Ukraina

Krievija kopš 2014. gada ir izvērsusi mērķtiecīgu un apjomīgu dezinformācijas kampaņu pret Ukrainu.¹⁷ Informācijas kanāli, kuros tika izplatītas dezinformācijas kampaņas, kas pārsvarā bija vērstas uz kara propagandu, bija dažādi – sākot no televīzijas līdz pat internetam.¹⁸ Apstāklis, ka lielākā daļa šāda veida satura avotu bija ārvalstu, nozīmēja, ka Ukrainas tiesībsargājošām iestādēm nebija gandrīz nekādu līdzekļu, lai cīnītos pret to ietekmi, izņemot ierobežojumus, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tika uzskatīti par pēdējās instances centieniem. Tādējādi Krievijas agresijas sākumā 2014. gadā cīņa pret dezinformāciju bija sarežģīta.

Šāda sākotnējās sagatavotības trūkuma rezultātā cīņai pret dezinformāciju tika izveidots sarežģīts likumdošanas mehānisms, kura mērķis ir novērst un sodīt dažādu veidu satura izplatīšanu, kas bieži vien tiek uzskatīts par dezinformāciju. Interesanti, ka tas tika izdarīts, neizstrādājot Ukrainas tiesību aktos dezinformācijas kā juridiska termina definīciju. Pats termins "dezinformācija" ir vairākkārt minēts Ukrainas Informācijas drošības stratēģijā,¹⁹ ko Ukrainas prezidents apstiprināja 2021. gadā. Šajā dokumentā par stratēģisko mērķi ir noteikta cīņa pret dezinformāciju un informācijas ietekmēšanas operācijām, kas tiks sasniegts, cita starpā pastiprinot atbildību par dezinformācijas izplatīšanu un pieņemot mehānismus nelikumīga satura bloķēšanai vai dzēšanai. Šie mērķi tika izpildīti tikai daļēji, pieņemot jauno Likumu par plašsaziņas līdzekļiem,²⁰ kurā arī dezinformācija kā juridisks termins netika definēta. Diskusijas par speciāla dezinformācijas likuma pieņemšanu apstājās 2020. gada pavasarī pēc tam, kad valdība saņēma asu kritiku par savu nostāju šajā jautājumā. Lai gan iecerētā definīcija lielākoties atbilda 2018. gadā pieņemtajam Eiropas Savienības prakses kodeksam dezinformācijas jomā,²¹ pilsoniskās sabiedrības eksperti uzsvēra, ka tajā ir plānots paredzēt pārāk pārmērīgus sodus, kā arī to, ka valsts informācijas komisārs, kuram būtu pilnvaras bloķēt tīmekļa vietnes, kas izplata dezinformāciju, nebūtu pietiekami neatkarīgs.²² Lai gan sarunas par iespējamo dezinformācijas likumu atsākās 2024. gada sākumā,²³ likumprojekts vēl nav iesniegts Ukrainas parlamentā (Verkhovna Rada).

Ukrainas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173-1. pants, kas tika pieņemts 1990. gadā, lai apkarotu sabiedriskās nekārtības uz PSRS sabrukuma robežas, aizliedz izplatīt nepārbaudītas baumas, kas var izraisīt paniku iedzīvotāju vidū vai sabiedriskās kārtības pārkāpumus.²⁴ Šī pārkāpuma sankcijas ir minimālas (4–6 eiro par pārkāpumu). Tomēr pati norma ar dažādiem rezultātiem tika piemērota pret Covid-19 dezinformācijas izplatītājiem, kā rezultātā vienota prakse neizveidojās.²⁵ Svarīgi, ka šī norma reti ir tikusi izmantota ārpus sabiedrības veselības konteksta.

Ukrainas Nacionālā televīzijas un apraides padome (turpmāk – NBC) ir mēģinājusi piemērot sankcijas par dezinformācijas izplatīšanu, pamatojoties uz Televīzijas un radio apraides likumu,²⁶ kas bija spēkā līdz 2023. gada 30. martam. Šī likuma 59. panta 1. punkta c) apakšpunkts noteica, ka televīzijas un radio raidorganizācijām ir pienākums izplatīt objektīvu informāciju, tādējādi zināmā mērā atspoguļojot Eiropas Konvencijas par pārrobežu televīziju²⁷ (turpmāk – ECTT) 7. panta 3. punkta noteikumu, kas uzlika raidorganizācijām pienākumu nodrošināt, lai ziņās tiktu godīgi atspoguļoti fakti un notikumi, un veicināt viedokļu brīvu veidošanos. Šī norma tika izmantota divas reizes – vispirms 2017. gada lietā, kas bija saistīta ar Ukrainas oligarha organizētajā blakus pasākumā īstenoto ASV Kongresa atspoguļojumu kā oficiālu Kongresa komitejas sanāksmi, kas esot bijusi veltīta korupcijas problēmai Ukrainā,²⁸ un 2022. gada lietā, kad tika pārraidīts intervijas sižets ar personu, kura noliedza koronavīrusa eksistenci un teica, ka "koronavīruss izzudīs, tiklīdz izsmelsies līdzekļi tā apkarošanai".²⁹ Abos gadījumos tika izteikts brīdinājums, kas bija vienīgā iespējamā sankcija saskaņā ar tobrīd spēkā esošo likumu.

Tajā pašā laikā kopš 2014. gada Ukraina ir izmantojusi plašu instrumentu klāstu, lai ierobežotu tieši potenciālos dezinformācijas avotus, nevis pašu runu. Lai gan oficiālajos lēmumos dezinformācija nebija tieši minēta kā iemesls šādu pasākumu piemērošanai, iestādes to post factum minēja kā vienu no iemesliem. Lēmumi visās šajās lietās tika pamatoti ar valsts drošības aizsardzību. Šie pasākumi ietvēra:

• vairāk nekā 90 ārvalstu TV raidorganizāciju retranslācijas ierobežošanu par to neatbilstību ECTT³⁰ – NBC analizēja Krievijas raidorganizāciju saturu un konstatēja ECTT 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumus, piemēram, aicinājumus vardarbīgi gāzt Ukrainas valdību. Secīgi NBC aizliedza raidorganizācijām iekļaut šīs programmas savos piedāvājumos;
• tīmekļa vietņu bloķēšanu saskaņā ar Sankciju likumu³¹ – Nacionālās drošības un aizsardzības padome izmantoja normu, kas ļauj piemērot "citas sankcijas, kas atbilst sankciju piemērošanas principiem", lai 2017. gadā pieprasītu interneta pakalpojumu sniedzējiem bloķēt Krievijas tiešsaistes platformas VK, Odnoklassniki, Yandex, Mail.ru.³² Vēlāk saskaņā ar šo procedūru tika bloķētas vēl vairāk nekā 600 tīmekļa vietnes;³³
• valodas kvotu ieviešanu televīzijā³⁴ un radio programmās,³⁵ ieviešot obligātās kvotas ukraiņu valodas lietošanai raidījumos, Ukrainas parlaments piespieda medijus pāriet uz ukraiņu valodas saturu, kas noveda pie krievu valodas satura ietekmes mazināšanas.

Šis tiesiskais regulējums tika vēl vairāk nostiprināts, ieviešot Likumu par plašsaziņas līdzekļiem,³⁶ kas ir spēkā no 2023. gada 31. marta. Ar šo likumu de facto tiek ieviesti un īstenoti Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas³⁷ standarti attiecībā uz audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem un video koplietošanas platformām, bet papildus tiek reglamentēti arī drukātie plašsaziņas līdzekļi un tiešsaistes plašsaziņas līdzekļi. Tajā apzināti nav minēta dezinformācija, bet vienlaikus ir ieviesta atsevišķa IX sadaļa, kas veltīta cīņai pret agresorvalstīm, kā Krievija, kas pašlaik ir norādīta kā vienīgā agresorvalsts. Tās noteikumi ierobežo jebkādu agresorvalsts dibinātu vai finansētu plašsaziņas līdzekļu darbību Ukrainas teritorijā un paredz procedūru, saskaņā ar kuru tiek bloķēti Krievijas audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, piemēram, okko.tv vai amediateka.ru. No 2024. gada februāra tajā ir iekļauti 22 pakalpojumi, kas nodrošina piekļuvi gan Krievijas apraidei, gan saturam, kas popularizē dažādus Krievijas naratīvus.³⁸

Likuma par plašsaziņas līdzekļiem IX sadaļā ir ieviesti arī aizliegtā satura papildu veidi uz šīs sadaļas piemērošanas laiku, ko var uzskatīt par mēģinājumu ierobežot dezinformācijas izplatīšanos. Likuma par plašsaziņas līdzekļiem 119. panta 1. punkts aizliedz plašsaziņas līdzekļiem izplatīt:

• informāciju, kas aptver bruņotu agresiju pret Ukrainu kā iekšējo konfliktu, pilsoņu konfliktu vai pilsoņu karu, ja tās sekas ir naida vai vardarbības kurināšana vai aicinājumi uz vardarbīgām pārmaiņām, konstitucionālās iekārtas gāšanu vai teritoriālās integritātes pārkāpšanu;
• neprecīzus materiālus par agresorvalsts (okupētājvalsts), tās amatpersonu, personu un organizāciju, kuras kontrolē agresorvalsts (okupētājvalsts), bruņotu agresiju un rīcību, ja tās sekas ir naida vai vardarbības kurināšana vai aicinājumi uz vardarbīgām pārmaiņām, konstitucionālās iekārtas gāšanu vai teritoriālās integritātes pārkāpšanu.

Pēc likuma stāšanās spēkā šīs normas praksē vēl nav tikušas piemērotas pret plašsaziņas līdzekļiem. Turklāt tās prasa pierādīt faktiskās sekas pēc tam, kad plašsaziņas līdzekļi ir pārraidījuši noteikta veida saturu. Tāpat arī vēl nav spēkā normas, kas regulē video koplietošanas platformas, tomēr jāatzīmē, ka neviena šāda struktūra pašlaik nav Ukrainas jurisdikcijā. Lai gan Ukrainā notiek sarunas un aizkulisēs cirkulē arī DPA ieviešanas projekti,³⁹ tie visticamāk netiks pieņemti līdz brīdim, kad Eiropas Savienības teritorijā būs redzami pirmie DPA piemērošanas augļi. Tādējādi Ukraina lielā mērā ir un arī pārskatāmā nākotnē joprojām būs atkarīga no sociālo mediju brīvprātīgas rīcības dezinformācijas apkarošanas jomā. Mediju regulatoram tika piešķirtas pilnvaras risināt sarunas ar ārvalstu platformām par rīcības kodeksiem dezinformācijas jomā pēc mediju reformas 2022.–2023. gadā. Tomēr neviena platforma joprojām nav iesaistījusies sarunās ar mediju regulatoru.

Visbeidzot ir jānorāda, ka institucionālā līmenī Ukrainā ir divas galvenās valsts iestādes, kas ir pilnvarotas cīnīties pret dezinformāciju: Dezinformācijas apkarošanas centrs⁴⁰ un Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs⁴¹ (turpmāk – Ukrainas StratCom), kas atrodas Kultūras un informācijas politikas ministrijas pakļautībā. Abas šīs iestādes izstrādā savus pētījumus par informācijas ietekmes operācijām, Krievijas naratīviem, propagandu un genocīda retoriku, kā arī atmasko ar karu saistītu dezinformāciju, kā galveno platformu izmantojot Telegram kanālus. Tomēr tām nav redzamas ietekmes politikas līmenī, un tām nav nekādu juridisku iespēju ietekmēt politiku vai sadarboties ar tiešsaistes platformām. Lai gan centriem ir svarīga loma iedzīvotāju un valsts iestāžu informēšanā par dezinformācijas izplatīšanas mehānismiem, tiem ir tikai atbalsta loma kopējā dezinformācijas izplatības plūsmas ierobežošanas mehānismā.

Kopsavilkums

Apkopojot Latvijas un Ukrainas pieredzi dezinformācijas ierobežošanā, var saskatīt daudz līdzību gan normatīvo aktu, gan arī iestāžu kompetences līmenī, tomēr ir atrodamas arī dažas atšķirības.

• Latvijā un Ukrainā nav ieviests speciāls dezinformācijas likums un normatīvajos aktos nav ietverta "dezinformācijas" definīcija. Tā vietā abās valstīs dezinformācijas ierobežošanai tiek izmantotas vispārīgas tiesību normas, kuras zināmā mērā ir PSRS mantojums.
• NEPLP un NBC darbības un pieņemto lēmumu pamatojums attiecībā uz dezinformācijas ierobežošanu ir līdzīgs un balstīts apsvērumos par sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību. Būtiska atšķirība ir saskatāma bloķēto tīmekļa vietņu skaitā, kas Ukrainas gadījumā pārsniedz 600, kamēr Latvijā dezinformācijas izplatības dēļ ir bloķētas mazāk nekā 10 tīmekļa vietnes.
• Gan Ukraina, gan Latvija ir izveidojušas Stratēģiskās komunikācijas centrus, kuru uzdevums nav tik daudz sodīt vai ierobežot dezinformāciju, bet gan to atspēkot un izglītot sabiedrību. Tādējādi abas valstis aktīvi iesaistās sabiedrības informēšanā. Kā vērā ņemama atšķirība gan būtu jānorāda tas, ka Ukrainas StratCom aktīvi izvērš savu darbību tieši Telegram platformā, kamēr Latvijas StratCom vairāk koncentrējas uz citiem kanāliem kā Youtube, Spotify. Tādēļ atvērts ir jautājums par mērķauditorijām un to sasniedzamību.
• Ukrainai nav un tuvākajā nākotnē arī nebūs iespējams ar saistošiem lēmumiem ierobežot sociālajos medijos atrodamo saturu. Savukārt DPA ieviešana, nosakot vienotu kārtību visā Eiropas Savienībā, sniegs Latvijai plašākas iespējas dezinformācijas ierobežošanā sociālajos medijos. Taču tikai laiks rādīs, vai DPA būs veiksmīgs un efektīvs risinājums.