Ievads

Cietušo tiesību direktīva¹ tika pieņemta 2012. gada 25. oktobrī. Lai arī šis normatīvais akts bija iecerēts kā pamats noziedzīgu nodarījumu upuru minimālajām garantijām Eiropas Savienības (turpmāk – ES vai Savienība) dalībvalstu kriminālās justīcijas sistēmā, realitātē Savienības likumdevēja mērķis – ieviest lielāku cietušā lomu kriminālprocesā – netika pilnībā sasniegts.²

Pēc problēmu cēloņu apzināšanas³ Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija) ir uzsākusi Cietušo tiesību direktīvas pārskatīšanas procesu, 2023. gada jūlijā publicējot grozījumu priekšlikumu⁴ (turpmāk – Direktīvas priekšlikums). Šis projekts tapa ciešā sadarbībā ne tikai ar dalībvalstu atbildīgajām institūcijām, bet arī ar plašu nevalstisko organizāciju un cietušo tiesību aizstāvju loku. Direktīvas priekšlikums paredz paplašināt cietušo tiesību garantijas, kuras dalībvalstīm jāiekļauj savā nacionālajā regulējumā, tādējādi palielinot ES krimināltiesību tvērumu cietušo tiesību jomā.

To ievērojot, šajā rakstā autors piedāvā ielūkoties svarīgākajos Direktīvas priekšlikuma punktos, lai noskaidrotu, kādas iespējamas izmaiņas kriminālprocesuālajā regulējumā būs jāveic Latvijas likumdevējam. Izmantojot iespēju, autors paudīs kritiku dažām Komisijas iecerēm.

Cietušo tiesību direktīvas nepilnības

Cietušo tiesību direktīva kopumā uzlaboja attieksmi pret cietušajiem un cietušo iespējas piedalīties kriminālprocesā, tomēr praksē joprojām pastāv problēmas dažu būtisku cietušo tiesību reglamentācijā un īstenošanā dalībvalstīs. Kā atzīst Komisija, šīs problēmas saistītas ar pārāk vispārīgu un nekonkrētu atsevišķu Cietušo tiesību direktīvas normu formulējumu, kas radīja plašas interpretācijas iespējas un tādējādi atšķirīgu dalībvalstu izpratni par šo normu piemērošanu.

Lai gan ne visas Cietušo tiesību direktīvā ietvertās garantijas ir tieši saistītas ar cietušā dalību kriminālprocesā,⁵ Direktīvas priekšlikums uzsver kriminālprocesā iesaistīto iestāžu pienākumu nodrošināt, ka cietušais var pilnvērtīgi īstenot savas tiesības. Komisija savā paskaidrojuma rakstā ir identificējusi piecas galvenās problēmas, kuras Cietušo tiesību direktīva līdz šim nav spējusi efektīvi risināt:

• cietušie nesaņem informāciju par savām tiesībām un lietas virzību;
• neaizsargātu cietušo vajadzības netiek novērtētas;
• neaizsargātiem cietušajiem trūkst piekļuves nepieciešamajam atbalstam;
• cietušie nevar pilnvērtīgi piedalīties kriminālprocesā;
• kompensācijas mehānisms nav pietiekami efektīvs.