Eiropas Savienības Tiesa bija lēmusi, pirmkārt, ka dalībvalstis nevar aizliegt rīcības veidus, kas ir pieprasīti vai atļauti Savienības tiesībās, un līdz ar to tās nevar sodīt fiziskās personas, kuras pārkāpj šos aizliegumus,² otrkārt, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir jāraugās, lai Savienības tiesību pārkāpumi tiktu sodīti atbilstoši analogiem materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas tiek piemēroti līdzīga veida un nozīmīguma valsts tiesību pārkāpumu gadījumos un kas sodam piešķir efektīvu, samērīgu un preventīvu raksturu,³ un, treškārt, ka tas vien, ka krimināltiesiskais regulējums – tāpat kā kriminālprocesa tiesību normas – principā neietilpst Savienības kompetencē, neliedz Savienības likumdevējam ieviest pasākumus, kas saistīti ar dalībvalstu krimināltiesībām, ja Savienības politikas pilnīgas efektivitātes vai iekšējā tirgus pareizas darbības nodrošināšanai ir vajadzīgs, lai kompetentās valsts iestādes piemērotu efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus.⁴ Vairāki tiesību akti ar ietekmi uz krimināltiesībām tika pieņemti, pamatojoties uz pašreizējo Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz iekšējā tirgus izveidi un darbību, savukārt ar Māstrihtas līgumu radītās pīlāru sistēmas ietvaros t.s. trešais pīlārs attiecībā uz tieslietām un iekšlietām reglamentēja sui generis dalībvalstu sadarbību krimināltiesību jomā.⁵

Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. pantā ar Lisabonas līgumu tika paredzēta Eiropas Savienības likumdevēja kompetence – tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, – pieņemt direktīvas un tajās noteikt minimālos noteikumus attiecībā uz pierādījumu savstarpēju pieejamību dalībvalstu starpā, personas tiesībām kriminālprocesā, noziegumu upuru tiesībām, kā arī jebkuriem citiem īpašiem kriminālprocesa aspektiem, ko Padome iepriekš precizējusi ar lēmumu.⁶ Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta pirmais punkts Eiropas Savienības likumdevējam piešķir kompetenci, pieņemot direktīvas, paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, proti, terorismu, cilvēku tirdzniecību, sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu, nelegālu narkotiku tirdzniecību, nelegālu ieroču tirdzniecību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju, maksāšanas līdzekļu viltošanu, datornoziegumiem un organizēto noziedzību.⁷ Šīs noziegumu jomas var tikt papildinātas ar vienprātīgu Padomes lēmumu.

Šajā “Jurista Vārda” numurā, kas veidots pēc Eiropas Savienības tiesību asociācijas (ESTA) iniciatīvas un ar tās atbalstu, pirmie trīs raksti veltīti aktualitātēm Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. un 83. pantā noteiktās kompetences īstenošanā.

Inga Reine un Linards Ābelīte iepazīstina ar jauno Eiropas Savienības regulējumu attiecībā uz ierobežojošo pasākumu apiešanas un pārkāpšanas kriminalizēšanu⁸ un analizē izaicinājumus, kas saistīti ar noziedzīga nodarījuma definēšanu un izmeklēšanu, kā arī ar ierobežojošo pasākumu dekriminalizāciju. Žaneta Mikosa analizē jauno regulējumu vides krimināltiesiskās aizsardzības jomā,⁹ kura mērķis tostarp ir ieviest lielāku skaidrību attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu definējumu un vienotāku pieeju sodu noteikšanā Eiropas Savienībā. Dāvids Gurevičs raksturo Komisijas iesniegto priekšlikumu Cietušo direktīvas¹⁰ grozījumiem,¹¹ kas paredz paplašināt cietušo tiesību garantijas, kuras dalībvalstīm jāiekļauj savā nacionālajā regulējumā, tādējādi palielinot Eiropas Savienības krimināltiesību tvērumu cietušo tiesību jomā.

Nākamie divi raksti veltīti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas problemātikai, kas Eiropas Savienības redzeslokā ir bijusi jau ilgstoši. Pirms šī noziedzīgā nodarījuma iekļaušanas Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta 1. punktā ar Lisabonas līgumu starp nodarījumiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Savienībai ir piešķirta kompetence pieņemt direktīvas un definēt krimināli sodāmās darbības un to sodu, Eiropas Savienībā jau 1991. gadā tika pieņemts regulējums ar mērķi novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai. Šis regulējums balstījās uz pašreizējā Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu un bija vērsts uz to, lai kompensētu iekšējā tirgus izveides un barjeru atcelšanas radītās iespējas veikt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un finanšu noziegumus.¹²

Virtuālais laikmets rada jaunas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas iespējas. Ērika Gribonika raksturo nebijušos virtuālās pasaules riskus un analizē Eiropas Savienības pieeju virtuālās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Savukārt Linda Lielbriede pievēršas noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas noregulējuma mijiedarbībai Eiropas Savienībā un Latvijā.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kurai līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, veltīti četri raksti. Iveta Pazare sniedz vispārēju ieskatu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanā, kā arī caur atsevišķiem piemēriem parāda tās ietekmi krimināltiesību jomā. Vineta Bei analizē Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 2. punktā garantēto tiesību uz aizstāvību piemērojamību psiholoģiskās vardarbības lietās Eiropas Savienības civildienestā, tādējādi sniedzot noderīgus salīdzinošo tiesību elementus tiesību uz aizstāvību apjoma nodrošināšanai valsts tiesību aktos un praksē saistībā ar psiholoģiskās vardarbības aizliegumu. Iveta Strazdiņa analizē ne bis in idem principu, kam veltīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants. Savukārt Kristīne Zubkāne aplūko Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑655/21, G. ST. T. (Soda samērīgums viltošanas gadījumā), kurā Eiropas Savienības Tiesa kriminālsodu noteikšanas un piemērošanas par preču zīmju viltošanu kontekstā interpretējusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. un 3. punktu, kas nosaka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principus.

Numuru noslēdz ieskats Eiropas Prokuratūras darbā un intervija ar Eiropas prokuroru Gati Doniku.

*Rakstā autore pauž personīgo viedokli, kas nav saistīts ne ar vienas institūcijas vai amatpersonas oficiālo pozīciju aplūkojamos jautājumos, kā arī nav saistošs Eiropas Savienības Tiesai.