Tradicionāli vārda brīvība tiek saprasta saistībā ar cilvēku runu un saziņu. Tomēr mākslīgais intelekts rosina šo jēdzienu pārvērtēt. Rodas jautājumi par to, kāda ir mākslīgā intelekta loma vārda brīvības izpausmes veicināšanā un veidošanā, jo īpaši tad, kad mākslīgā intelekta radītais saturs izpludina robežas starp cilvēka un mašīnas radītiem materiāliem.

Mākslīgā intelekta definīcija

2023. gada decembrī Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevēji panāca politisko vienošanos par Mākslīgā intelekta akta (turpmāk – MI akts) projektu. Tas ir vēsturisks solis, jo 2021. gada aprīlī Eiropas Komisija ierosināja pirmo saistošo pasaules mēroga horizontālo regulējumu par mākslīgo intelektu.¹ MI akts stājās spēkā 2024. gada 1. augustā, taču no 2025. gada 2. februāra jāpiemēro MI akta 1. nodaļa “Vispārīgi noteikumi”, kā arī 2. nodaļa “Aizliegta MI prakse”, paturot prātā, ka arī no 2025. gada 2. augusta būs jāpiemēro vairākas MI akta nodaļas.

Lai nodrošinātu, ka mākslīgā intelekta sistēmas definīcija sniedz pietiekami skaidrus kritērijus mākslīgā intelekta nošķiršanai no vienkāršākām programmatūras sistēmām, kompromisa vienošanās bija saskaņot definīciju ar OECD ierosināto pieeju. Saskaņā ar 2024. gada martā OECD sniegto laboto definīciju, mākslīgā intelekta sistēma ir mašinizēta sistēma, kura projektēta darboties ar dažādiem autonomijas līmeņiem, kura var pēc ieviešanas būt adaptīva un kura eksplicītiem vai implicītiem mērķiem secina no informācijas, ko tā saņem, kā ģenerēt iznākumu, piemēram, prognozes, saturu, ieteikumus vai lēmumus, kas var ietekmēt fizisko vai virtuālo vidi.² Šī un citas definīcijas ir ietvertas MI akta 3. pantā.

Cits svarīgi termins ir “nodrošinātājs”, proti, fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kura par samaksu vai par brīvu izstrādā mākslīgā intelekta sistēmu vai vispārīga lietojuma mākslīgā intelekta modeli vai kura liek izstrādāt mākslīgā intelekta sistēmu vai vispārīga lietojuma mākslīgā intelekta modeli un laiž to tirgū vai nodod mākslīgā intelekta sistēmu ekspluatācijā ar savu nosaukumu/vārdu vai preču zīmi.³

Savukārt “uzturētājs” ir fiziska vai juridiska persona, publiskā sektora iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kura lieto mākslīgā intelekta sistēmu, kas ir tās pārziņā, izņemot gadījumus, kad mākslīgā intelekta sistēmu lieto personiskas neprofesionālas darbības veikšanai.⁴

Viena no svarīgākajām mākslīgā intelekta sistēmu īpašībām ir spēja analizēt datus un izdarīt secinājumus, kas var izpausties kā prognozes, saturu ģenerēšana, ieteikumi vai lēmumi, kas ietekmē gan fizisko, gan virtuālo vidi. Šī spēja balstās uz procesu, kurā mākslīgā intelekta sistēma no ievaddatiem atpazīst noteiktus modeļus vai veido algoritmus, lai tos izmantotu turpmākajos aprēķinos un lēmumu pieņemšanā.⁵ Metodes, kā mākslīgā intelekta sistēmas veido secinājumus, ietver mašīnmācīšanās pieejas, kas mācās no datiem, kā sasniegt konkrētus mērķus, uz loģiku un zināšanām balstītas pieejas, kas no kodētām zināšanām vai risināmā uzdevuma simboliska atspoguļojuma izdara secinājumus. Mākslīgā intelekta sistēmām piemīt spēja veikt secinājumus, ne tikai vienkārši apstrādājot datus, bet tās nodrošina mācīšanās, spriešanas un modelēšanas procesus.