Aldis Alliks ir zvērināts advokāts kopš 1999. gada, bet pirms tam bijis zvērināta advokāta palīgs. Pēc advokatūrā kopumā pavadītiem vairāk nekā 30 darba gadiem viņš izlēmis savu nākotni saistīt ar tiesneša profesionālo karjeru, jo uzskata, ka šis amats ir augstākā virsotne jurista karjerā.¹ Tāpēc, kā izriet no paša paustā, nav steidzies nokļūt tiesnešu rindās, bet pilnveidojis savas prasmes kā jurists un, viņaprāt, šobrīd ir sasniedzis gan personisko, gan profesionālo briedumu tiesneša darbam.²

Savu apņemšanos A. Alliks arī īstenoja, piesakoties tiesneša amata kandidātu atlases konkursā. Acīmredzot viņam tajā ļoti labi klājās, jo, pamatojoties uz atlases komisijas lēmumu, līdz ar četriem citiem kandidātiem tieslietu ministre lūdza Saeimu A. Alliku iecelt tiesneša amatā ar 2025. gada 30. aprīli. Tādējādi Saeimas Juridiskās komisijas 2025. gada 15. aprīļa sēdes darba kārtībā bija arī lēmuma projekts “Par Alda Allika iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Taču šāds lēmums izpalika, un lietas pavērsās citādi, jo neilgi pirms šīs sēdes komisija saņēma kādas personas vēstuli, kurā tika norādīts uz A. Allika agrākiem izteikumiem dažādās publikācijās, faktiski raisot jautājumu, vai persona ar šādiem uzskatiem var būt tiesnesis. Tas skatāms caur nevainojamas reputācijas kritērija prizmu, jo “tiesneša amata kandidātam ir prasīta nevainojama reputācija, kuras esība nozīmē, ka sabiedrībai nav pamata šaubīties par personas cilvēciskajām īpašībām: godīgumu, cieņu pret citām personām, objektivitāti u.c. tiesnesim nepieciešamiem tikumiem”.³ Tāpēc Allika izteikumus reputācijas risku kontekstā lūdza izvērtēt Tiesnešu ētikas komisijai.

Brīdī, kad jautājums par kāda kandidāta tālāku virzīšanu iecelšanai tiesneša amatā jau ir Saeimas atbildīgās komisijas darba kārtībā, attiecībā uz to ir veikti pamatīgi priekšdarbi. Runājot līdzībās, tā ir finiša taisne, nevis sākotnējā dalībnieku atlase konkursam. Tāpēc situācija, kad konkursu jau izturējis un par derīgu tiesneša amatam atzīts kandidāts faktiski ir vēlreiz jāizvērtē, praksē nav bieži izplatīta, tas drīzāk ir izņēmums.

Gan iepriekš,⁴ gan Allika gadījumā šis pārvērtējums ir veikts tieši reputācijas risku kontekstā, jo, kā atklājās Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, atlases komisijas rīcībā neesot bijušas konkrētās publikācijas ar kandidāta izteikumiem, tādēļ konkursa ietvaros nav vērtētas. Kādēļ tās izkritušas cauri pārbaudes “sietam”, lai gan ir publiski pieejamas, sabiedrībai nav paskaidrots, taču cerams, ka Allika gadījums iesaistītajiem ir licis apdomāt, vai šajā aspektā nav kas pilnveidojams. Arī Tiesnešu ētikas komisija Allika gadījumā ir uzsvērusi, ka, “vērtējot to, vai personai ir nevainojama reputācija, visupirms jāvērtē publiski pieejamā informācija, t.i., pārbaudāmi fakti par personas līdzšinējo darbību, lai secinātu, vai tiesneša amata kandidāts atbilst tiesneša amatam izvirzāmajām augstajām tikumības prasībām, proti, vai viņa reputācija ir nevainojama”. Sabiedrībai ir pamatotas tiesības sagaidīt, ka ikkatrā gadījumā tiesneša amata kandidātu atlase ir rūpīgi organizēts process, tai skaitā attiecībā uz nevainojamas reputācijas pārbaudes aspektu.

Allika gadījums vēlreiz liek apdomāt arī to, ar kādu rūpību publiski ir paužams tiesu sistēmai piederīgo viedoklis un kādas ir tā pieļaujamās robežas. Šādām pārdomām piemērota lasāmviela atrodama arī šajā “Jurista Vārdā”, kur līdz ar paša A. Allika viedokli un situācijas izklāstu pieejams arī Tiesnešu ētikas komisijas atzinums par viņa publiski paustajiem izteikumiem. Apstākļu sakritības ceļā redakcijas rīcībā nonāca arī raksts par zvērinātu advokātu vārda brīvības robežām, iederīgi papildinot šo materiālu kopu. Iespējams, kādam lasītājam tas arī ļaus atrast atbildi uz fundamentālo jautājumu, kas izskan gan A. Allika rakstā, gan arī tika izteikts Tieslietu padomes 11. jūnija sēdē, apspriežot viņa situāciju: vai publiski paustam viedoklim ir iespējams noilgums? Vai kritiski vērtētu izteikumu nozīmīgums laika gaitā var mazināties?