Publiskajā telpā bieži vien tiek pausti uzskati, ka operatīvās darbības procesā iegūtiem materiāliem, kuri tiek izmantoti saistībā ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, ir nesaprotama izcelsme (apšaubāmas iegūšanas metodes un likumība), kuri turklāt vēl tiek slepenoti un visām kriminālprocesos iesaistītām personām tie pilnā apjomā nav pieejami. Savukārt, ja operatīvās lietas materiāli būtu pieejami advokātiem, tad operatīvie darbinieki diezin vai riskētu veikt ko nelikumīgu.

Protams, prokurorus un tiesnešus, kuriem ir pieeja operatīvās darbības procesa materiāliem, nevar uzskatīt par kādām superideālām personām, tomēr šo amatpersonu veiktie kontroles mehānismi operatīvās darbības procesā diezin vai operatīvajiem darbiniekiem raisa domas riskēt un rīkoties nelikumīgi. Par specializētu amatpersonu operatīvās darbības kontroles mehānismiem autors jau izteicies iepriekš.¹

Pašos pamatos, sākot šo rakstu, norādāms, ka operatīvās darbības procesa materiāli, līdzīgi kā kriminālprocesa materiāli, tiek iegūti, ievērojot un izpildot likuma prasības, un tieši – izpildot Operatīvās darbības likuma (turpmāk tekstā – ODL) prasības.

Tātad nacionāla līmeņa tiesību normu hierarhijā normatīvais akts ar augstu juridisko spēku. Vai konkrētais likums – ODL – ir labs vai slikts un vai tas tiek pareizi interpretēts un piemērots, tas jau ir vērtēšanas jautājums (bieži tā normas tiek pakļautas vērtēšanai arī kriminālprocesos).

ODL 3. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka operatīvā darbība tiek izdarīta, piemērojot ODL prasības, kā arī ievērojot augstāka juridiskā spēka aktos noteikto, piemēram, tādi ir Latvijas Republikas pamatlikums jeb Satversme un starptautiskie līgumi.

Šajā konkrētajā rakstā detalizētāk autors apskatīs operatīvās darbības pasākumu, kas attiecināms uz videonovērošanu un tās gaitā iegūto materiālu izmantošanu personas vainas pierādīšanā konkrēta kriminālnozieguma izmeklēšanā. Tiks aplūkots aspekts, kur, iespējams, ir vai nav atšķirības, ja pasākums veikts operatīvās darbības procesā vai arī kriminālprocesā, un tiesības iepazīties ar šī pasākuma veikšanas rezultātā iegūtiem materiāliem. Vēl ir jautājumi par valsts noslēpumu saistībā ar aizstāvības nodrošināšanu kriminālprocesā.

Raksta ideja radās publiskajā telpā izskanējušo viedokļu ietekmē – par to, ka nav skaidrības par policijas slepenām darbībām, un, izlasot cienījamā zvērināta advokāta Saulveža Vārpiņa portālā "Delfi" publicēto rakstu "Saulvedis Vārpiņš: Tiesības uz taisnīgu tiesu un operatīvās lietas, kuru saturs zināms tikai vienai pusei" (turpmāk tekstā – advokāta viedoklis), kurā apspēlētas vairākas tēmas, tajā skaitā slēpta publiski nepieejamas vietas videonovērošana un iespēja piekļūt valsts noslēpuma objektiem.²

Publiski nepieejamas vietas videonovērošana ir nopietna iejaukšanās cilvēka personīgajā dzīvē, un tā tiek aizsargāta gan ar mūsu pamatlikumu, gan Latvijai starptautiski saistošiem līgumiem. Proti, Satversmes 96. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Savukārt ar Satversmes 116. pantu noteikts, ka likumā paredzētajos gadījumos var ierobežot (aizskart) personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96. pantā, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.