Par minēto problēmu autore paudusi viedokli savā 2023. gadā izstrādātajā maģistra darbā "Valsts kompensācijas cietušajiem tiesiskā regulējuma teorētiskās un praktiskās problēmas",² kura būtiskākās atziņas tiks izklāstītas arī šīs publikācijas ietvaros.

Satversmes 92. panta trešais teikums noteic, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu".³ Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, interpretējot Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto jēdzienu "atbilstīgs atlīdzinājums", ir būtiski ievērot, lai šīs pamattiesības tvērums netiktu nepamatoti sašaurināts un attiecināts vienīgi uz mantisko tiesību jomu vai zaudējumu atlīdzību. Jēdziens "atbilstīgs atlīdzinājums" vispirms ir interpretējams kā jebkuram tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas aptver gan zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī nemantiskā (morālā un personiskā) kaitējuma kompensēšanu. Tādējādi Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju taisnīgas tiesas garantiju – ja kādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.⁴

Kriminālprocesa likuma 22. pants noteic, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.⁵ Kriminālprocesa likuma 97.¹ pants iezīmē divus atšķirīgus līdzās pastāvošus kompensācijas veidus – kompensācija, kuru pieteic kriminālprocesa ietvaros, un valsts kompensācija. Savukārt 350. panta trešā daļa norāda uz tiesībām prasīt kaitējuma atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ja cietušais uzskata, ka ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums.