Ģimenes tiesa vēsturiskā perspektīvā

Ģimenes tiesa kā specializēta institūcija sāka veidoties 20. gadsimta vidū, kad tika atzīts bērnu tiesību īpašais aizsardzības statuss.⁶ Tās izveides pamatā ir juvenālās justīcijas pieredze – sistēma ar nepilngadīgajiem saistītu lietu izskatīšanai un bērnu likumpārkāpumu prevencijai.⁷

Senajos laikos patriarhālajā ģimenes modelī, kurā attiecības starp vecākiem un bērniem noteica tēvs un vara koncentrējās viņa rokās (latīņu patria potestas), bērnu audzināšana bija ģimenes pārziņā.⁸ Sabiedrībai attīstoties, tēva absolūtā vara mazinājās un bērnu aizsardzību pakāpeniski pārņēma valsts.⁹ Viduslaikos Lielbritānijā izveidojās parens patriae doktrīna (no latīņu val. “valsts vecāks”, to īstenoja karalis – “valsts tēvs”), saskaņā ar kuru valsts publiskā vara rīkojās loco parentis (no latīņu val. “vecāku vietā”) bērna interesēs, lai nodrošinātu vecāku aprūpei un aizsardzībai līdzvērtīgu aprūpi.¹⁰ Anglijas Kanclera tiesa (angļu Court of Chancery) sākotnēji doktrīnu īstenoja, izskatot lietas par bāreņu aizbildnību un pieteikumus no sievietēm ar bērniem par laulības šķiršanu laulātā nāves vai kopdzīves izbeigšanās gadījumā,¹¹ vēlāk doktrīnu sāka piemērot arī lietās par nepilngadīgo likumpārkāpumiem, kad kancleri, rīkojoties karaļa vārdā, uzņēmās rūpes par bērna fizisko, emocionālo un izglītības vajadzību nodrošināšanu.¹²

Jaunajos laikos parens patriae koncepcija būtiski ietekmēja Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) tiesību sistēmas attīstību. 19. gadsimtā tika dibināti patvēruma nami novārtā atstātiem un uz noziedzību tendētiem nepilngadīgajiem,¹³ kas 1838. gadā izraisīja pirmo tiesvedību lietā Ex parte Crouse, kurā Pensilvānijas Augstākā tiesa vērtēja parens patriae doktrīnu attiecībā uz tēva prasību atbrīvot meitu no Filadelfijas patvēruma nama, uz kuru viņa tikusi nosūtīta bez abu vecāku piekrišanas.¹⁴ Noraidot prasību, tiesa atzina valsts tiesības iejaukties, ja vecāki nepienācīgi pilda savus pienākumus bērna audzināšanā un uzraudzībā, un to, ka valsts rīcība šādos gadījumos atbilst bērna un visas sabiedrības labākajām interesēm.¹⁵ Savukārt 1899. gada jūlijā Čikāgā, Ilinoisas štatā, tika nodibināta pasaulē pirmā specializētā neatkarīgā nepilngadīgo lietu tiesa, pamatojoties uz 1899. gada 21. aprīlī pieņemto Ilinoisas Nepilngadīgo tiesas likumu (Illinois Juvenile Court Act).¹⁶ Tiesas mērķis bija aizsargāt bērnus, kuriem vecāki nenodrošināja pienācīgu aprūpi vai uzraudzību, nevis sodīt, bet audzināt nepilngadīgos likumpārkāpējus, pamatojoties uz parens patriae principu.¹⁷

Pēc Otrā pasaules kara nepilngadīgo tiesas dažādās valstīs, tostarp 1905. gada Lielbritānijas bērnu tiesa, 1907. gada Vācijas nepilngadīgo un aizbildnības tiesa un 1914. gada Francijas juvenālā tiesa, tika modernizētas, attīstot vienotu ģimenes tiesas koncepciju ar jauktu jurisdikciju, kas apvieno krimināltiesvedību, civiltiesvedību un bērnu tiesību aizsardzību vienā institūcijā.¹⁸ Par ģimenes tiesas paraugu kļuva tolaik jau funkcionējušās ģimenes tiesas Japānā, kas risina strīdus par laulību, aizgādību, aizbildnību un mantojumu, kā arī lietas par nepilngadīgo likumpārkāpumiem.¹⁹ Jāatzīmē, ka šobrīd aktuāla ir Latvijas un Japānas tiesu institūciju sadarbība, kuras “labo praksi varētu izmantot Latvijas tiesu sistēmas darbības pilnveidošanā”,²⁰ kas, iespējams, veicinātu pieredzes apmaiņu bērnu tiesību un ģimenes strīdu risināšanā.

Mūsdienās daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir viena vai vairākas specializētas tiesas, kurām ir ekskluzīva jurisdikcija ģimenes un bērnu tiesību jautājumos. Pētot ārvalstu pieredzi, autore secinājusi, ka no 27 Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu sistēmām piecās valstīs darbojas atsevišķas ģimenes lietu tiesas vai nepilngadīgo lietu tiesas (Spānija, Kipra, Itālija, Malta un Rumānija), astoņās valstīs – ģimenes lietu vai nepilngadīgo lietu nodaļas (Polija, Portugāle, Beļģija, Vācija, Rumānija, Grieķija, Malta, Itālija), divās valstīs – specializēti tiesneši ģimenes lietās vai nepilngadīgo lietās (Francija, Luksemburga). Pārējo valstu tiesās ģimenes un nepilngadīgo lietas tiek skatītas vispārējā kārtībā vai nu rajona tiesās (Austrija, Bulgārija, Dānija, Ungārija, Horvātija), vai pēc vispārējās piekritības apgabaltiesās (Somija, Luksemburga, Zviedrija).²¹

Autores ieskatā izceļama Spānijas pieredze, kur saskaņā ar 1985.