Demokrātiskā sabiedrībā cilvēku tiesības ir gan brīvības aizsardzības mehānisms, gan instruments līdzdalībai sabiedrības dzīvē. Taču tiesību pilnvērtīga izmantošana nekad nav atrauta no pienākumiem – tās savstarpēji papildina un līdzsvaro viena otru.

Tas nozīmē, ka tiesības un pienākumi, kuri ir paredzēti normatīvajos aktos, ir realizējami neatrauti viens no otra. Nereti rodas situācijas, ka ir vēlme nostādīt tiesības augstāk par pienākumiem, lai sasniegtu kādu tiesības izlietotājam vēlamo mērķi. Tomēr demokrātiskā sabiedrībā šāda pieeja nevar tikt atzīta par pamatotu jau iepriekš norādīto apsvērumu dēļ, jo tiesību un pienākumu mijiedarbība nodrošina tiesiskumu un paredzamību, tas ir, ikviena personas rīcība ir saistīta ar atbildību.

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 112. pants¹ noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Vienlaikus šis pants paredz valsts pienākumu nodrošināt pamatizglītību un vidējo izglītību iegūt bez maksas, turklāt nosakot pamatizglītības obligātumu. Realizējot minēto regulējumu, tiek nodrošināta vienlīdzības principa ievērošana. Vienlīdzības princips pēc savas struktūras nevar tikt piemērots patstāvīgi, bet gan tikai kopā ar kādu citu tiesību normu, respektīvi, tam nepieciešams, ka jau eksistē kāda cita tiesību norma, kas kaut ko materiāli noregulē.² Šādas tiesību normas Latvijas Republikā ir gan vispārējās, gan speciālās.

Raksta mērķis ir izanalizēt šo regulējumu un sniegt atbildi uz jautājumu, kāds ir likumisko pārstāvju tiesību un pienākumu apjoms izglītības procesā, lai būtu nepārprotami skaidrs, ar ko vecāks (persona, kas īsteno aizgādību) var rēķināties un kas viņam ir jāņem vērā, piedaloties izglītības procesā.

Vispārējais regulējums

Bērnu kopšana un audzināšana ir dabiskas vecāku tiesības, kas ir nesaraujami saistītas ar obligāti pildāmiem pienākumiem.³ Rakstā netiks apskatīta bērnu audzināšana dabisko tiesību kontekstā, bet gan tiesiskais regulējums, kas katram vecākam ir jāņem vērā, piedaloties bērna izglītības procesā.

Civillikuma 177. panta pirmā daļa paredz, ka līdz pilngadības sasniegšanai (219. pants) bērns ir vecāku aizgādībā. Ar aizgādību tiek saprastas vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Civillikuma 177. panta turpmākās daļas paskaidro minēto regulējumu. Proti, rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).