“Find what you love and let it kill you.”¹

Prologs

Par izglītību rakstīt nav viegli. Aplūkojamais jautājums situēts dažādu zinātņu un domāšanas jomu (pedagoģija, sociālā, pedagoģiskā psiholoģija, filozofija, tiesību zinātne, vēsture, loģika) krustcelēs. Iespējams pat, ka vieglāk ir izglītību īstenot, nevis to pietiekami padziļināti apspriest.

Tik daudz ideju, bet tik daudz jau ir pateikts citviet bibliotēkās, internetā un nerakstītos pieejamos avotos.²

Skaidrs, ka šis viedokļraksts vēl nav grāmata. Te paliks tikai esence ar nepabeigtības sajūtu. Un tā tiks izteikta brīvajā garā no jurista, pasniedzēja un domātāja puses, kurš nepārstāv izglītības jomu ierēdniecības sektorā.

Uzskatu, ka izglītošanās ir pamatvajadzība – kaut kas tāds, kas mūsos ir iekodēts. Izglītības iestādēs sniegtais saturs/process ir kaut ievērojama, taču tikai daļa no visas izglītošanās daudzveidības. Un īstā izglītība provocē. Provocēt un provocēties ir interesanti! Bet, lai tā būtu efektīva, jāalkst tikt izprovocētam.

Pamatdaļa

Tiesības uz izglītību, kā labi zināms, ir tekstuāli nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 112. panta pirmajā teikumā. Vārds “provokācija” un tā atvasinājumi savukārt mūsu valsts konstitūcijā tiešā veidā nav minēti.³ Un kāda tad būtu šī jēdziena nozīme šī raksta kontekstā?

Kembridžas elektroniskā vārdnīca piedāvā šādu vārda “provokācija” definīciju: darbība vai apgalvojums, kura mērķis ir kādu sadusmot.⁴ Pārlieku neiedziļinoties dusmu fenomenā un tajā, cik no psiholoģijas viedokļa ir pamatoti uzskatīt, ka cilvēks spēj pats uz sevi dusmoties par to, ka pats kaut ko nezina, šajā rakstā provocēt nozīmēs izaicināt.

Tādējādi autors ar jēdzienu “provokācija” saprot domāšanas procesu veicinošās darbības, kuru rezultātā izglītojamais ir spiests rast sevi ārpus komforta zonas un ierastiem domāšanas šabloniem (patterns), taču paliekot humāno vērtību un ētikas ietvaros.