Valsts valodu kā tiesību institūtu var aplūkot no dažādiem skatpunktiem, un, atzīmējot Valsts valodas dienu, kas ik gadu svinama 15. oktobrī, tam veltīti arī vairāki šīsnedēļas “Jurista Vārda” raksti.

Tiesību zinātnē un Satversmes tiesas praksē jau stabili ir iesakņojusies atziņa, ka valsts valoda veido gan valsts konstitucionālo un saliedētas sabiedrības pamatu, gan Latvijas identitāti. Taču valsts valoda ir uzlūkojama ne tikai konstitucionālo tiesību tvērumā, bet arī ļoti praktiski, jo latviešu valodas kā valsts valodas lietojums ir normatīvi regulēts. Tādēļ valsts valodas aspekts kā strīdus jautājums bez Satversmes tiesas nonāk vēl arī citu tiesu darbakārtībā. Un šajā reizē īpašu uzmanību gribas pievērst Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 31. oktobra spriedumam lietā SKA-4/2023, kura atziņas var noderēt tiesību piemērotāju un citu juridisko tekstu radītāju darbā. Te gan sniegts vien īss ieskats dažās atziņās, un plašāka argumentācija jāmeklē pirmavotā.

Proti, konkrētajā lietā vairākas SIA tiesā pārsūdzēja Konkurences padomes lēmumu, ar kuru tām bija uzlikts naudas sods. Kā jau konkurences tiesībās, lietā bija dažādi samezglojumi un starp strīdus pusēm pastāvēja atšķirīgi viedokļi par to, kas noticis. Lieta nonāca līdz kasācijas instancei, un viens no jautājumiem, ko Senātam nācās vērtēt, bija saistīts ar iestādes sagatavotā administratīvā akta atsaucēm uz avotiem svešvalodā, bet sava pārmetumu daļa tika arī tiesai. Primāri pieteicēji nebija mierā ar iestādes un vēlāk arī tiesas atsaukšanos uz latviešu valodā netulkotiem Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumiem un Eiropas Komisijas lēmumiem un vadlīnijām, lai gan iebildes bija arī pret tulkotiem spriedumiem, kas ietvēruši atsauces uz avotiem svešvalodā.

Tiesvedības laikā Konkurences padome atsauca sava lēmuma zemsvītras piezīmēs iekļautās strīdīgās atsauces un nodrošināja arī kāda dokumenta fragmenta tulkojumu, taču pieteicēji tāpat lūdza Senātu ņemt vērā vairākus aspektus, kuru dēļ viņu tiesības varētu būt ierobežotas un pārkāptas arī valsts valodas lietojuma normas.

Senāts argumentus par tiesību aizskārumu gan noraidīja kā nepamatotus un atzina par nepieciešamu obiter dictum sniegt savu vērtējumu tiesas uzskatam, ka Konkurences padome nevarēja atsaukties uz avotiem svešvalodā, jo tādējādi tiekot ierobežotas pieteicēju tiesības izprast lēmuma pamatojumu un izteikt par to argumentus.

Savā izvērtējumā Senāts pievienojās apgabaltiesas atziņai, ka atsauces uz dažādiem avotiem veido lēmuma pamatojumu šā jēdziena plašākajā nozīmē, tādēļ noskaidroja, vai tiem ir jābūt pieejamiem valsts valodā. Atsaucoties uz savu iepriekšējo praksi, Senāts uzsvēra, ka administratīvā akta pamatojumu veido pats lēmuma teksts, tādēļ “apstāklim, ka avoti, uz kuriem ir atsauces administratīvajā aktā, ir svešvalodā, nevajadzētu ietekmēt paša administratīvā akta skaidrību un saprotamību”. Vienlaikus Senāts atzina: lai izvirzītu pretargumentus administratīvā akta pamatojumam, varētu rasties nepieciešamība pārbaudīt šos avotus. Taču, “vai administratīvā akta adresātam būtu jānodrošina iespēja ar šiem avotiem iepazīties valsts valodā, noteic to vieta tiesību avotu klasifikācijā jeb to saistošais spēks”. Tādēļ, atgādinot par dalījumu primārajos un sekundārajos tiesību avotos, Senāts uzsvēra, ka sekundārie tiesību avoti, tostarp tiesu prakse un juridiskā literatūra, paši par sevi, saprotams, nevar veidot administratīvā akta pamatojumu un izmantojami vienīgi papildu argumentācijai. Turpretim tiesiskas sekas rada vispārsaistoši tiesību avoti, un tiem gan ir izvirzāmas īpašas prasības attiecībā uz pieejamību, kvalitāti, skaidrību un valodu.

Senāta vērtējumā, ievērojot sekundāro tiesību avotu vietu tiesību avotu klasifikācijā, nav pamata tiesību normu piemērotājam prasīt iztulkot ikvienu tiesību avotu, uz kuru tas savā argumentācijā atsaucas. Pretējā gadījumā, Senāta ieskatā, tiesību normu piemērotājs smagnējās un procesuālai ekonomijai neatbilstošās procedūras dēļ vairs neatsauktos uz sekundārajiem tiesību avotiem, un tas ierobežotu iespējas veidot vispusīgi izsvērtu un kvalitatīvu argumentāciju. Turklāt Senāts norādīja, ka visu sekundāro tiesību avotu tulkošana pārlieku noslogotu iestādi un tās darbs kļūtu neefektīvs. “Līdz ar to, samērojot sabiedrības un indivīda intereses, attiecībā uz sekundārajiem tiesību avotiem ir pietiekami, ka tiek iztulkots vienīgi tas teksts, uz kuru iestāde atsaucas administratīvajā aktā.”

Papildus vērtējot pieteicēja apsvērumus, ka iestādes pienākums nodrošināt šādu avotu pieejamību latviešu valodā izriet arī no valsts valodas statusu un lietojumu regulējošām normām, Senāts arī attiecībā uz šiem apsvērumiem obiter dictum atzina, ka konkrētās normas šādu prasību neietver. Tādējādi administratīvais akts un tiesas spriedums nešaubīgi ir sagatavojams valsts valodā, taču tiesību normu kopums, tostarp Satversmes 4. pants un Valsts valodas likums kopumā, iestādes nekavē atsaukties uz avotiem svešvalodā, un tas nav liegts arī tiesām.