Valoda ir dzīvs, nepārtraukti mainīgs fenomens, kas attīstās līdz ar sabiedrību. Valoda veido mūsu pasaules uztveres ietvaru: tas, ko un kā mēs varam izteikt, ietekmē to, ko un kā mēs pamanām pasaulē.¹ Vārdi un gramatika ietver vērtējumus, metaforas un konceptus, kuri nosaka, kā mēs strukturējam domas, uztveram pasauli un interpretējam pieredzi. Valoda ir kognitīvs instruments, kas virza uzmanību uz noteiktām realitātes jomām un ietekmē mūsu pasaules uzskatus atšķirībā no vienkāršas kodēšanas valodas, kas ir semantiski neitrāla.²

Valodas ikdienas pamata funkcija ir nodrošināt saziņu, taču jebkurā sabiedrībā – demokrātiskā vai autoritārā – tā kļūst par rīku politisko nostādņu, kultūras identitātes un ideoloģisko vērtību veidošanai. Valodas lietojums ietekmē sociālās attiecības un veido pamatu politiskajiem procesiem. Šī valodas nozīme mūsu pasaules uztverē un politiskajā un sociālajā kontekstā jāņem vērā valodas politikā un tiesībās, interpretējot un piemērojot normatīvos aktus par valodu.

Par šā raksta ierosmi kalpoja Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2024-06-01 “Par Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.¹ panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam”. Lietā tika apstrīdēta tiesību norma, saskaņā ar kuru apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija ir veicama valsts valodā, kā arī latgaliešu rakstu valodā un lībiešu valodā. Tāpat norma paredz iespēju pirms Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanām veikt priekšvēlēšanu aģitāciju ar tulkojumu Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Pieteikuma iesniedzēja – politiskā partija – uzskatīja, ka apstrīdētā norma ierobežo tās tiesības uz vārda brīvību, jo liedz veikt apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju svešvalodā, kas nav Eiropas Savienības oficiālā valoda. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmei.

Satversmes tiesa konstatēja, ka priekšvēlēšanu aģitācijas laikā – no 120. dienas pirms vēlēšanām līdz vēlēšanu dienai – notiek intensīva deputātu kandidātu un vēlētāju komunikācija, kuras rezultātā veidojas politiskā izvēle. Tādēļ ir būtiski nodrošināt, lai šo procesu neietekmē Krievijas informatīvā ietekme, kas varētu apdraudēt Latvijas un Eiropas Savienības demokrātisko institūciju neatkarību.³ Satversmes tiesa spriedumā uzsver valodas nozīmi komunikācijā, izgaismojot tās politisko un tiesisko dimensiju, kas skar vārda brīvību, sabiedrības saliedētību un demokrātijas principus. Tajā norādīts, ka valsts pienākums ir nodrošināt, lai publiskajā telpā lietotā valoda stiprinātu demokrātiskas sabiedrības pamatus. Valsts valodas aizsardzība šajā kontekstā tiek pamatota ar nepieciešamību saglabāt sabiedrības vienotību, informācijas kvalitāti un publiskās telpas caurspīdīgumu.⁴ Šie apsvērumi kļūst īpaši aktuāli mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā, kur valodas lietojuma jautājumi iegūst stratēģisku nozīmi, īpaši saistībā ar drošību, informācijas telpas aizsardzību un sabiedrības noturību.

Valoda kā stratēģisks drošības instruments

Vēlēšanas ir būtisks demokrātijas mehānisms, caur kuru tauta īsteno savu suverēno varu. Priekšvēlēšanu aģitācija ir šā procesa neatņemama sastāvdaļa, kas veicina dialogu starp sabiedrību un politiskajiem spēkiem.

Priekšvēlēšanu aģitācija nav tikai tehnisks vēlēšanu elements – tā ir arī vārda brīvības praktiska izpausme. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka vārda brīvība ietver tiesības politiskajām partijām izplatīt informāciju un idejas jebkurā valodā,⁵ tādējādi nostiprinot valodas kā izteiksmes līdzekļa nozīmi politiskajā komunikācijā. Priekšvēlēšanu aģitācijā lietotā valoda līdz ar to kļūst par būtisku vārda brīvības izpausmi.⁶

Tomēr šī brīvība nav absolūta. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir arī norādījusi, ka valstij ir tiesības regulēt valodu lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā un, ja nepieciešams, noteikt samērīgus ierobežojumus.⁷ Šāda regulācija ir pieļaujama, ja tā kalpo leģitīmiem mērķiem, piemēram, sabiedrības drošības vai demokrātiskās iekārtas aizsardzībai, kuru nodrošināšanā būtiska loma ir arī sabiedrības saliedētībai.

Latviešu valoda ir visu Latvijas iedzīvotāju savstarpējās saziņas pamats. Tā ir vienojošs elements demokrātiskā sabiedrībā.⁸ Līdz ar to, nodrošinot priekšvēlēšanu aģitācijas funkciju kā sabiedrības un politiķu dialoga formu, tieši latviešu valodai būtu jābūt šā dialoga pamatā. Atkāpšanās no šā principa – proti, aģitācija citā valodā – var mazināt politiskās nācijas⁹ saliedētību un iedzīvotāju piederības sajūtu valstij. Valodas izvēle politiskajā komunikācijā nav neitrāla – tā atspoguļo sabiedrības kopējo identitāti un noturību pret ārējiem ietekmes mehānismiem. Priekšvēlēšanu aģitācijā lietotā valoda kļūst par demokrātijas kvalitātes indikatoru, kas vienlaikus signalizē par valsts spēju saglabāt vienotu informatīvo telpu un stiprināt politiskās nācijas saliedētību.

Krievijas informatīvās ietekmes pasākumi, īpaši priekšvēlēšanu laikā, apdraud brīvu vēlēšanu norisi un sabiedrisko drošību. Ņemot vērā pieaugošos riskus, svešvalodu lietojuma ierobežošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir stratēģiski pamatota.¹⁰ Tādējādi latviešu valodas lietojuma stiprināšana priekšvēlēšanu komunikācijā pārsniedz sociālpolitisko un kultūrpolitisko ietvaru – tā kļūst par stratēģisku drošības instrumentu, kas atbilst valsts pamatvērtībām, un tās ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes ievadā.

Valoda nacionālās drošības diskursā

Priekšvēlēšanu laikā politiskā komunikācija sasniedz augstāko intensitāti, taču šī dinamika vienlaikus rada apstākļus, kuros valoda kļūst par instrumentu ne vien pārliecināšanai, bet arī manipulācijai un destabilizācijai. Daudzi starptautiski un nacionāli pētījumi liecina, ka Krievija sistemātiski izmanto informatīvās ietekmes taktikas, lai destabilizētu politisko vidi un ietekmētu vēlēšanu rezultātus.¹¹ Kā norādījusi stratēģiskās komunikācijas pētniece Halina Padalko (Halyna Padalko), vēlēšanu laiks ir īpaši jutīgs periods, kurā Krievija pastiprina informatīvās ietekmes kampaņas, cenšoties polarizēt sabiedrību un deleģitimizēt demokrātiskos procesus.¹² Latvijā informatīvās ietekmes pasākumi tiek vērsti uz to, lai krievu valodā runājošos iedzīvotājus atšķeltu no pārējās sabiedrības un grautu Latvijas politisko stabilitāti.¹³

Vēlēšanu procesa ievainojamība pret ārvalstu informatīvo ietekmi, īpaši no Krievijas puses, apdraud ne vien demokrātijas kvalitāti, bet arī valsts suverenitāti. Kā uzskatāmi apliecina Latvijas informatīvajā telpā izplatītie Krievijas naratīvi un to agresīvais pasniegšanas veids, krievu valoda tiek izmantota kā instruments sabiedrības šķelšanai un uzticības graušanai, kā arī kā prokremliski noskaņotās sabiedrības daļas vienojošais elements. Tādējādi priekšvēlēšanu laikā lietotā valoda iegūst stratēģisku nozīmi nacionālās drošības kontekstā. Šo ievainojamību pastiprina arī Latvijas ģeopolitiskā situācija, etniskais sastāvs un vēsturiskā pieredze, kas padara informatīvo telpu īpaši jutīgu pret polarizējošiem vēstījumiem.¹⁴

Efektīva informatīvās telpas aizsardzība prasa izpratni par tās iekšējo struktūru un sabiedrības dinamiku. Latvijas etniskais sastāvs un vēsturiskie procesi ir būtiski faktori, kas ietekmēja valodas lietojumu un sabiedrības saliedētību. PSRS okupācijas laikā īstenotās imigrācijas un rusifikācijas politika radīja divkopienu sabiedrību ar izteiktu krievu kopienas dominanci. Latviešu skaits samazinājās līdz pusei no iedzīvotāju kopskaita,¹⁵ un krievu valoda sāka dominēt visās dzīves jomās. Tika apzināti vājināta latviešu valodas loma, cenšoties to aizstāt ar krievu valodu, tādējādi ietekmējot nacionālās identitātes pamatus.¹⁶ Šī vēsturiskā pieredze ir atstājusi ilgstošas sekas uz sabiedrības struktūru. 2024. gadā 63 % Latvijas iedzīvotāju bija etniskie latvieši, bet 23 % – krievi.¹⁷ Latvijā ir vislielākais krievu valodā runājošo īpatsvars Baltijas valstīs. Tas savukārt palielina Latvijas ievainojamību pret Krievijas informatīvās ietekmes pasākumiem, kuru mērķis ir destabilizēt sabiedrību un vājināt Eiropas Savienības un NATO vienotību.¹⁸

Lai izprastu Krievijas informatīvās ietekmes mehānismus, jāpiemin tās oficiālā ārpolitikas nostāja attiecībā uz “tuvajām ārzemēm”. Jau kopš 1992. gada Krievija ir deklarējusi Latviju kā savu “dabisko interešu un ietekmes sfēru” jeb “nacionālās drošības zonu”, kurā tai esot “īpaša atbildība un pienākumi”.¹⁹ Šīs politikas ietvaros par vienu no centrālajiem instrumentiem ir kļuvusi “tautiešu politika”, kas paredz Krievijas tautiešu interešu aizsardzību ārvalstīs. Tā bieži tiek izmantota kā iegansts iejaukšanās mēģinājumiem citu valstu iekšējās lietās, tostarp ar militāru spēku, pārkāpjot to teritoriālo integritāti. Krievu valodas lietojuma veicināšana ir būtisks šīs politikas elements, kas kalpo informatīvās ietekmes īstenošanai.²⁰

Krievu valodas paralēls lietojums valsts valodai Latvijā publiskā telpā joprojām ir plaši izplatīts,²¹ un tas tiek izmantots, lai kavētu krievvalodīgo iedzīvotāju pilnvērtīgu integrāciju sabiedrībā. Krievija konsekventi īsteno pasākumus, kas vērsti pret Latvijas centieniem nostiprināt valsts valodas pozīcijas un veicināt sabiedrības saliedētību.²² Tas apgrūtina vienotas informatīvās telpas veidošanu, tādējādi palielinot drošības riskus.

Ņemot vērā starptautiskās drošības situācijas būtisku pasliktināšanos pēc 2022. gada 24. februāra, kad Krievija uzsāka pilna mēroga militāro iebrukumu Ukrainā, Latvijai ir īpaši svarīgi īstenot stingru un konsekventu valodas politiku. Krievijas hibrīdā kara arsenālā ietilpst propaganda, dezinformācija un citas manipulācijas informatīvajā telpā, kas rada nopietnus draudus Latvijas iekšējai drošībai un konstitucionālajai iekārtai.²³ Metodes, kas tika pielietotas Ukrainā pirms 2014. gada – tostarp “tautiešu politikas” izmantošana, ir tikušas konsekventi adaptētas arī Latvijas kontekstā, kur tās kalpo sabiedrības šķelšanas mērķiem.²⁴

Ja pastāv objektīvi draudi demokrātiskajai iekārtai, valsts institūcijām ir tiesības īstenot pasākumus, kas vērsti uz nacionālās drošības stiprināšanu, tostarp valodas lietojuma regulēšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot vēlēšanu tiesību ierobežojumu Latvijā šā brīža ģeopolitiskajā situācijā, atzina, ka aizvien pieaugošo valsts drošības, teritorijas integritātes un demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu dēļ Latvijas valstij pašlaik ir nepieciešama vēl plašāka rīcības brīvība nekā pirms 20 gadiem.²⁵

Valodas politika, raugoties no nacionālās drošības prizmas, atklāj tās daudzdimensiju lomu – no informatīvās telpas aizsardzības līdz sabiedrības noturības stiprināšanai. Taču drošība nav iespējama bez iekšējas vienotības. Valodas politika, aplūkota nacionālās drošības kontekstā, cieši saistīta arī ar sabiedrības saliedētības jautājumiem.

Valoda kā saliedētības pamats

Sabiedrības saliedētība ir būtisks demokrātiskas valsts stabilitātes priekšnoteikums. Šī atziņa nav tikai mūsdienu politiskās teorijas postulāts – tās nozīme uzsvērta jau senatnē, tostarp reliģiskajos tekstos. Kā norādīts Lūkasa evaņģēlijā: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķēlusies, sabrūk, un nams gāžas pāri namam.”²⁶ Šis citāts atklāj, ka valsts pastāvēšana ir cieši saistīta ar sabiedrības saliedētību. Taču saliedētība nav pašsaprotama – to iespējams mērķtiecīgi sašķelt, ja netiek nodrošināti kopīgi orientieri un uzticēšanās mehānismi.

Valoda šajā kontekstā kļūst par būtisku saliedētības pamatu. Vienota valoda veicina kopīgu vērtību izpratni un piederības apziņu,²⁷ kā arī informatīvās telpas integritāti. Vienotas informatīvās telpas trūkums veicina sabiedrības ievainojamību pret ārvalstu ietekmi, kas var tikt izmantota šķelšanai un uzticības graušanai. Īpaši aktuāli tas ir Krievijas informatīvās ietekmes kontekstā,²⁸ kur mērķtiecīgi pasākumi vērsti uz sabiedrības polarizāciju.

Krievija ilgstoši ir centusies nostiprināt krievu valodas pozīcijas Latvijā, vēršot pretdarbību valsts centieniem stiprināt latviešu valodas statusu.²⁹ Latvijā joprojām ir plaši izplatīts krievu valodas paralēls lietojums valsts valodai, īpaši neformālajā saziņā.³⁰ Mūsdienu globālo valodu konkurences apstākļos paralēla citas valodas lietošana pat neformālā komunikācijā rada riskus latviešu valodas noturībai.

Valsts valodas politikas pamatu veido tiesiskais regulējums, taču tā efektivitāte ir atkarīga no sabiedrības valodas lietojuma kultūras. Ilgtspējīga latviešu valodas attīstība iespējama tikai tad, ja tiesiskais ietvars tiek papildināts ar sabiedrības aktīvu iesaisti un valodas lietojuma paraduma maiņu. Tieši sabiedrības attieksme pret valodu nosaka tās dzīvotspēju, prestižu un spēju saglabāt savu vietu daudzvalodu vidē.

Šajā kontekstā uzmanība jāpievērš ne vien cittautiešu, bet arī latviešu sabiedrības valodas lietošanas paradumiem, kas ietekmē valsts valodas pozīcijas. Kā konstatējusi pētniece Vineta Skujiņa sociāllingvistiskajā pētījumā par starpkultūru komunikāciju Latvijā divdesmit gadu laikā (no 2004. gada līdz 2024. gadam), lingvistiskajos kontaktos latvieši joprojām pielāgojas citai valodiskajai grupai – valodas izvēles modelī šāda situācija parasti ir raksturīga minoritātēm.³¹

Runājot par cittautiešu valodas lietošanas paradumiem, jāatzīmē, ka problēmas nereti nav saistītas ar valsts valodas neprasmi, bet gan ar tās apzinātu nelietošanu. Sociāllingvistiskie pētījumi apliecina, ka latviešu valodas prasmes līmenis kopš 1989. gada ir ievērojami pieaudzis – no 20 % līdz aptuveni 90 %, aptverot gandrīz visus sociāli un ekonomiski aktīvos iedzīvotājus.³²

Sabiedrības attieksme pret valodu ir ne tikai kultūras jautājums – tā ietekmē kolektīvās uzticēšanās robežas un saliedētības potenciālu. Kopīga izpratne par vērtībām un mērķiem veicina sabiedrības saliedētību, un valodai šajā procesā ir būtiska loma. Valoda var gan saliedēt, gan šķelt. Viss atkarīgs no tā, kādā veidā tiek veidota un interpretēta kopīgā semantiskā telpa. Valodas funkcija sabiedrības saliedētībā ir cieši saistīta ar tās spēju veidot un atspoguļot kolektīvo un individuālo identitāti.

Noslēgumā par latviešu valodu kā identitātes pamatu

Satversmes ievads skaidri formulē valsts pienākumu nodrošināt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Latviešu valoda tādējādi ir nedalāmi saistīta ar Latvijas valstiskās identitātes kodolu, tās vēsturisko pamatojumu un pastāvēšanas jēgu.³³ Valodas izvēle pati par sevi var paust ideoloģiju un būt vērtību simbols³⁴ – tā atspoguļo ne tikai komunikācijas veidu, bet arī attieksmi pret valsti, sabiedrību un kultūras telpu, kurā indivīds sevi pozicionē. Šādā kontekstā valoda kļūst par identitātes un piederības marķieri, kas var signalizēt politisku orientāciju un ietekmēt sabiedrības uztveri par runātāja nostāju.

Valoda ir identitātes izpausmes forma, domāšanas struktūru veidotāja un tilts starp paaudzēm, kas atklāj sabiedrības kultūras un etnisko daudzslāņainību. Tā ir arī simbols, kas atspoguļo valstī dzīvojošo tautību savstarpējās ekonomiskās, politiskās, etniskās un kultūras attiecības, padarot to par būtisku sabiedrības pašizpausmes elementu.³⁵ Valoda ietekmē to, kā cilvēks domā, uztver pasauli un rīkojas – dažādas valodas strukturē domas atšķirīgi, līdz ar to ietekmē indivīda kognitīvos procesus un skatījumu uz realitāti.³⁶ Šīs izpratnes veidošanā valodai ir izšķiroša nozīme: tā ne tikai nodod informāciju, bet arī veido kopējo domāšanas telpu, kurā sabiedrība interpretē pasauli sev apkārt.

Šī daudzdimensiālā valodas loma prasa ne tikai izpratni, bet arī mērķtiecīgu nostiprinājumu valsts politikā. Valodu un kultūras daudzveidība ir būtiska Latvijas identitātes daļa, taču tieši latviešu valoda kā valsts valoda nodrošina sabiedrības saliedētību un veicina tās ilgtspējīgu attīstību. Valodas aizsardzība un stiprināšana prasa konsekventu politiku, kas garantē pilnvērtīgu valsts valodas lietojumu izglītībā, medijos, zinātnē, kultūrā un ikdienas saziņā.