Augstākās tiesas 10. oktobrī rīkotā konference "Tiesības uz taisnīgu tiesu: Eiropas Cilvēktiesību konvencija nacionālo tiesu un ECT dialogā" tika veltīta ne vien Senāta jubilejai, bet arī Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) pieņemšanas 75. gadadienai. Eiropas kontinenta cilvēktiesību pamatdokuments tika pieņemta 1950. gadā, tā izstrādātājiem īsi pēc Otrā pasaules kara beigām apzinoties šāda kopēja pārnacionāla regulējuma nepieciešamību un cenšoties radīt barjeras, kas efektīvi atturētu konvencijas dalībvalstis no iespējas atkārtot masveidīgos pamattiesību pārkāpumus un noziegumus pret cilvēci, kas tika piedzīvoti autoritārajos režīmos starpkaru periodā, bet kulmināciju sasniedza Otrā pasaules kara laikā. Šogad, svinot Konvencijas 75 gadu jubileju, daudzi pamatoti bažījas, ka miers Eiropā, kā arī liberālā demokrātija un ar to nesaraujami saistītā likuma vara, tiesu neatkarība un līdz ar to arī cilvēktiesības sastopas ar apdraudējumu, kas ir lielāks nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. To izraisa gan Krievijas agresīvais karš pret Ukrainu, gan autoritāro režīmu centieni no ārpuses graut Rietumu stabilitāti, gan populistu ietekmes palielināšanās un līdz ar to iekšējie demokrātisko valstu apdraudējumi.

Latvija Konvencijai varēja pievienoties tikai 1997. gadā, pēc tam, kad 1990. gadā bija atguvusi neatkarību pēc ilgstošās padomju okupācijas un 1995. gadā kļuvusi par Eiropas Padomes dalībvalsti. Pagājušā gadsimta 90. gadi bija laiks, kad Latvijas tiesu sistēma pakāpeniski atgriezās pie tiesiskas valsts izpratnes, kas balstīta demokrātiskās Eiropas vērtībās un tiesību tradīcijās, no kurām Latvija bija pilnībā nošķirta, atrodoties totalitāro padomju tiesību ietekmē.