Tiem, kuri atceras 1990. gada 4. maiju, kad Augstākā padome nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, varbūt prātā palikusi arī cita dokumenta pieņemšana, kam todien varēja sekot līdzi televizoru ekrānos. Šīs slejas autores atmiņā iespiedusies deputāta Jura Bojāra uzstāšanās: viņš no tribīnes monotoni lasīja dažādu ar cilvēktiesībām saistītu starptautisku līgumu nosaukumus, un Augstākās padomes deputāti, kuru lielākā daļa pilnīgi noteikti pirmo reizi dzirdēja par šādu līgumu esamību, ar lielu pārliecību atbalstīja Latvijas pievienošanos šiem dokumentiem. Šādi tapa 1990. gada 4. maija Latvijas Republikas Augstākās padomes deklarācija “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, kurā minēti 52 starptautisko tiesību akti, kas bija pieņemti laikā, kamēr Latvija atradās padomju okupācijā. Deklarācijas preambula sākas ar atziņu, ka “cilvēki piedzimst brīvi un tiesībās vienlīdzīgi” un Augstākā padome uzskata “par nepieciešamu veicināt sociālo taisnīgumu un progresu”. Kā arī ņem vērā 1918. gada 18. novembra valsts proklamēšanas aktā noteikto, ka “tā būs demokrātiska un taisnīga valsts, kurā nebūs apspiešanas un netaisnības”, un vēlas rūpēties “par Latvijas Republikas likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos”. Deklarāciju noslēdz norāde uz īpašo Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību nodrošināšanā un apņemšanās vadīties “no šajās organizācijās pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”.

Atgādināsim, ka 1990. gada 4. maijā vēl nepavisam nebija skaidrs, vai, kādā veidā un cik ātri Latvijai izdosies atbrīvoties no PSRS okupācijas un faktiski atjaunot valsts neatkarību. Taču Augstākās padomes deputātiem līdz ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu bija konceptuāli svarīgi demonstrēt Latvijas piederību demokrātisko Rietumu vērtību un tiesību telpai, kuras kodols ir cilvēka cieņa un cilvēka brīvība, un tieši tas gan tālajā 1990. gadā, gan arī šobrīd ir pretmets totalitāro un autoritāro valstu būtībai.

Kopš minētās deklarācijas pieņemšanas ir aizritējuši 35 gadi. Pa šo laiku Latvija ir veikusi ceļu, kas 1990. gada maija Augstākās padomes sēdes dalībniekiem un televīzijas skatītājiem, jādomā, nerādījās pat optimistiskākajos sapņos. Lai cik pamatoti mūs nenodarbinātu valsts attīstības problēmas, kontrasts starp toreiz un tagad ir ne vien emocionāli, bet arī statistiski spilgti pozitīvs: gan iedzīvotāju dzīves ilguma un dzīves līmeņa, gan tautsaimniecības stāvokļa, gan latviešu kultūras un valodas drošības, gan citās jomās.

Šajos 35 gados nemainīgi uz augšu ir kāpusi arī cilvēktiesību aizsardzības līkne, un to ir veicinājuši gan iekšēji, gan ārēji faktori. Satversme ir papildināta ar VIII nodaļu (Cilvēka pamattiesības), Latvija faktiski no jauna ir uzbūvējusi savu demokrātiskas, tiesiskas valsts tiesību sistēmu, tai skaitā nodrošinot neatkarīgu tiesu varu un konstitucionālo kontroli (Satversmes tiesa), kopš 1990. gada Latvija ir pievienojusies vēl ļoti daudziem citiem starptautiskiem ar cilvēktiesībām saistītiem līgumiem, tāpat ir kļuvusi ne vien par pilntiesīgu ANO (1991) un Eiropas Padomes (1995), bet arī par Eiropas Savienības (2004) un NATO (2004) dalībvalsti, kā arī pievienojusies Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (2016) – dalība šajās organizācijās katra savā veidā ir pozitīvi ietekmējusi arī tiesiskumu Latvijā.

Maldīgs būtu apgalvojums, ka līdz šim veiksmīgā Latvijas kā tiesiskas demokrātiskas valsts iekārtas izbūve, tai skaitā cilvēktiesību aizsardzība, būtu izdevusies bez starptautiskās pieredzes pārņemšanas. Jāatgādina, ka arī Satversme ir tapusi, izmantojot citu demokrātisko valstu pieredzi,¹ nemaz nerunājot par mūsdienu likumdošanas procesu, kas ir organiski saistīts gan ar starptautiskajām, gan Eiropas Savienības tiesībām. Latvijas valststiesību zinātne norāda uz mūsu tiesību sistēmas atvērtību un obligāto saskaņotību ar starptautiskajām cilvēktiesību normām. Tas nozīmē, ka tiesību sistēma nesastingst, bet virzās uz priekšu līdz ar citu demokrātisko valstu tiesību sistēmām un starptautisko tiesību normu un standartu attīstību.² Tādējādi tieši cilvēktiesību aizsardzības regresa konstitucionālā nepieļaujamība varētu kļūt par būtisku argumentu, juridiski vērtējot Saeimas lēmumu par izstāšanos no 2011. gada Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas Latvijā ir spēkā kopš 2024. gada 1. maija.

Plašākam kontekstam ir vērts palūkoties ne vien uz pozitīviem, bet arī krasi negatīviem piemēriem cilvēktiesību aizsardzībā. Krievijas Federācija par Eiropas Padomes dalībvalsti kļuva 1996. gadā, tātad neilgi pēc Latvijas, bet izstājās no šīs starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas 2022. gadā. Vienlaikus Krievija paziņoja arī par izstāšanos no visām Eiropas Padomes konvencijām, tai skaitā visaptverošās Cilvēktiesību konvencijas. Spilgts ilgstoša cilvēktiesību standartu regresa fināla akords šajā valstī.