Valsts atbildība saskarsmes nodrošināšanā

Izskatot bērnu lietas, nav iespējams atrast precīzāku vadmotīvu, kā reiz teicis senators Teodors Bergtāls: “Tiesnesim nekad nevajadzētu aizmirst, ka no tiesu aktu vienmuļajiem un varbūt apnikušajiem vākiem raugās ārā dzīvi cilvēki, kuri sāpīgi sajūt, kādā veidā viņu dažkārt dienišķās un nepieciešamās vajadzības apmierina tiesa.”¹

Nespējot savstarpēji atrisināt sasāpējušos saskarsmes jautājumus, vecāki vēršas tiesā ar pieteikumu, cerot rast risinājumu izveidojušamies domstarpībām. Nereti tiesas aicinājums vienoties vai izmantot mediāciju nesasniedz vēlamo rezultātu. Tādā gadījumā tiesai ir pienākums izšķirt pušu strīdu, nosakot konkrētu kārtību, kādā tiks īstenota saskarsme – tostarp vietu, laiku, pušu pienākumus, izdevumu sadali u.c. aspektus.

Raksta mērķis ir aplūkot saskarsmes jautājumus gan no procesuālā, gan materiālo tiesību viedokļa, kā arī sniegt ieskatu praktiskajos apsvērumos, kas rodas, nosakot saskarsmi trešās personas klātbūtnē.

Saskarsmes tiesības ir vienas no cilvēktiesībām, un to izpausme Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē tiek apskatīta kā tiesības uz privāto dzīvi un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā. ECT ir uzsvērusi, ka “vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību ir viens no ģimenes dzīves pamatelementiem”.² Vairākos ECT spriedumos³ tiek vērtēta arī valsts atbildība, raugoties plašākā kontekstā – sākot ar to, vai valsts ir veikusi visas nepieciešamās darbības, lai atjaunotu saskarsmi starp vecāku un bērnu, līdz pat tam, vai nodrošināta sprieduma izpilde, ar kuru saskarsme noteikta. Tādējādi ikvienas iesaistītās valsts institūcijas atbildība ir rīkoties atbilstoši bērna vislabākajām interesēm, veicot savas kompetences ietvaros darbības saskarsmes nodrošināšanā vai pretēji – tās ierobežošanā.

Ja bērna vecākam ir nepieciešams saņemt palīdzību emocionālās saiknes atjaunošanai ar bērnu, tad valsts pienākums ir šādu atbalstu sniegt, ievērojot bērnu tiesību prioritātes principu, ja saskarsme starp bērnu un vecāku ilgstoši nav notikusi.⁴

Saskarsmes personas nepieciešamība civillietā

No Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta, Bērnu tiesību konvencijas 3. un 9. panta un Civillikuma 182. panta izriet, ka saskarsmes tiesības nav absolūtas. Likumdevējs paredzējis, ka saskarsmes lūdzējam jeb prasības pieteikuma iesniedzējam ir precīzi jānorāda savas vēlmes un arī argumenti, kas tās pamato, par saskarsmes kārtību, tās norises laiku un vietu, pēc iespējas precīzi atspoguļojot savu redzējumu. Tas pats attiecināms uz otru vecāku, kuram, sniedzot paskaidrojumus par prasību, ir jānorāda, kāda saskarsmes kārtība, viņaprāt, vislabāk atbilst bērna interesēm.

Viens no instrumentiem, kas nodrošina saskarsmi atbilstoši bērna interesēm, ir saskarsmes personas noteikšana lietā. To būtu vēlams jau sākotnēji norādīt, prasītājam vēršoties tiesā. Ja prasītājs lūdz, lai saskarsmes tiesības tiktu īstenotas saskarsmes personas klātbūtnē, prasības pieteikumā jānorāda ziņas par attiecīgo saskarsmes personu (fiziskajām personām – vārds, uzvārds, personas kods un adrese, juridiskajām personām – nosaukums, juridiskā adrese un reģistrācijas numurs).⁵

Saskarsmes personas jēdziens definēts Civillikuma 182. panta ceturtajā daļā,⁶ un šis institūts radīts ar mērķi izveidot, atjaunot un saglabāt bērna un šķirti dzīvojošā vecāka personiskās attiecības un tiešus kontaktus situācijās, kad vecāku savstarpējā komunikācija dažādu iemeslu dēļ nav iespējama, tomēr bērnu interesēs saskarsme ir nepieciešama un atbalstāma.