2025. gada 14. martā spēkā stājās Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2022-32-01, ar kuru Satversmes tiesa atzina Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 124. panta sesto daļu, 125. panta trešo daļu un 126. panta 3.¹ daļu, ciktāl šīs normas tiek piemērotas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Analizējot norādīto spriedumu, ne tikai tā rezultatīvo daļu, bet arī tiesas motīvus, autors nonāca pie secinājuma, ka pat gadījumā, ja Satversmes tiesa būtu nospriedusi minētās KPL normas atzīt par Satversmes 92. panta pirmajam teikumam neatbilstošām, sūdzību iesniedzējiem (15 privātpersonām) jebkurā gadījumā būtu sarežģīti šo spriedumu izmantot, lai atgūtu, iespējams, nepamatoti konfiscēto mantu.

Arī pēc tam, kad kriminālprocesā pieņemtais nolēmums ir stājies spēkā, persona noteiktos gadījumos var panākt tā pārskatīšanu, izmantojot KPL 62. un 63. nodaļā paredzētos mehānismus – procesa atjaunošanu jaunatklātu apstākļu dēļ vai nolēmuma jaunu izskatīšanu būtisku tiesību normu pārkāpumu gadījumā. Taču neviens no minētajiem KPL regulējumiem tieši nav attiecināms uz lēmumu, kas pieņemts procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (turpmāk arī – process par mantu). Šis apstāklis nostāda ar mantu saistīto personu, kuras īpašums piespiedu kārtā ticis konfiscēts, situācijā, kad neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, kas pozitīvi varētu ietekmēt mantas izcelsmes pieradīšanu, tai nav skaidru procesuālo tiesību jau spēkā esošo nolēmumu atcelt.

Pamatā kriminālprocesā, kurā personas reabilitācija ir ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas pieļauj pēc notiesājoša sprieduma uzsākt procedūru par kļūdaina nolēmuma atcelšanu, uztverams kā pats par sevi saprotams, nemaz neapšaubot, ka kriminālprocesā var tikt pieļautas kļūdas un persona var būt nepamatoti sodīta. Lai arī personas reabilitācijas procesā konfliktēs divas savstarpēji konkurējošas intereses: tiesiskā noteiktība, lietas galīgums un res judicata princips (lietā jau ir pieņemts galīgais nolēmums), no vienas puses, un taisnīgums attiecībā uz konkrētu personu īpašos un izņēmuma gadījumos, no otras puses,¹ personas privātās intereses vienmēr tiek nostādītas augstāk.

Kriminālprocesa atjaunošanas regulējums, ievērojot katrai valstij īpašus atjaunošanas priekšnoteikumus, pastāv katrā Eiropas Savienības valstī,² un Latvija, protams, nav izņēmums. Bet vai procesā par mantu lietas īpašnieka tiesības ir tik izcili aizsargātas, ka kļūdas varbūtība burtiski ir izslēgta? Autora ieskatā, tieši otrādi, ievērojot zemāko pierādīšanas standartu, nepamatotas konfiskācijas risks ir pat lielāks.