Ievads

Nelikumīga un neprognozējama migrācija sabiedrībā neizbēgami raisa bažas par drošību visplašākajā nozīmē. Eiropas Savienības (turpmāk – ES) austrumu robežas valstīs – Somijā, Baltijas valstīs un Polijā – šīs bažas pastiprina apziņa, ka migrantu plūsma tiek mērķtiecīgi virzīta uz minētajām valstīm. Tā tiek izmantota kā hibrīdkara taktika, lai destabilizētu sabiedrību, radītu haosu un mazinātu valsts spējas adekvāti reaģēt uz ārējo apdraudējumu. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka hibrīdkonfliktos izmantotās taktikas bieži balstās uz cilvēku pārvietošanu. Katram no šiem cilvēkiem ir savs stāsts, savi iemesli, kas viņus noveduši līdz mēģinājumam šķērsot robežu starp Krieviju vai Baltkrieviju un ES ārpus oficiālajiem robežkontroles punktiem. Ir svarīgi apzināties, ka daudziem cilvēkiem, tostarp no Āfrikas kontinenta valstīm, pieņemot lēmumu šķērsot robežu ārpus oficiālajiem kontrolpunktiem, visdrīzāk nav bijusi objektīva izpratne par to, ko patiesībā nozīmē ceļš uz Eiropu caur Baltkrievijas pierobežas mežiem. Īpaši bīstams tas kļūst gada tumšajos un aukstajos mēnešos. Cilvēku, kuri nonākuši neaizsargātā situācijā, pamattiesības un cieņa jārespektē – tās nedrīkst ignorēt.

Šī gada 12. februārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielajā palātā tika skatītas trešo valstu pilsoņu sūdzības par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) pārkāpumiem uz ES austrumu robežas ar Baltkrieviju.¹ Latvijas, Lietuvas un Polijas valdību pārstāvji savās uzstāšanās stingri aizstāvēja valstu pienākumu aizsargāt ārējo robežu, savukārt sūdzību iesniedzēju pārstāvju emocionālajās uzstāšanās tika uzsvērta Konvencijā iekļauto pamattiesību absolūtā daba, par kuru nedrīkstētu aizmirst pat hibrīdkara draudu iespaidā.² Šī sadursme starp valsts un sabiedrības drošības interesēm, no vienas puses, un indivīda pamattiesībām, no otras puses, ir tā juridiskā un arī ētiskā dilemma, ar kuru nākas saskarties patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju pārstāvjiem.

Apvienoto Nāciju augstais komisārs bēgļu jautājumos skaidro, ka patvēruma meklētāji ir cilvēki, kuri ir spiesti atstāt savu valsti, un atgriešanās tajā viņiem nozīmētu nāves draudus.³ Tieši nāves draudi un tiem pielīdzināmi vajāšanas draudi norāda uz galveno atšķirību starp patvēruma meklētājiem un migrantiem, kuri savu izcelsmes valsti pametuši labprātīgi tādu iemeslu dēļ, kuri nebija saistīti ar dzīvības draudiem. Patvēruma tiesību kontekstā šīs divas grupas paliek arvien sarežģītāk nodalīt: faktiski patvēruma iesniegumus ir tiesīgi iesniegt šo abu grupu pārstāvji, tādējādi vismaz uz patvēruma procedūras laiku iegūstot uz patvēruma meklētājiem attiecināmo aizsardzību.⁴ Patvēruma procedūra šaurākā nozīmē ir process no patvēruma lūguma iesniegšanas līdz galīgā lēmuma pieņemšanai patvēruma lietā neatkarīgi no tā, kādi motīvi ir norādīti konkrētajā patvēruma iesniegumā. Ņemot vērā, ka lielākā daļa patvēruma lūgumu tiek noraidīti,⁵ patvērumu neieguvušo personu atgriešana kļūst par būtisku patvēruma procedūras sastāvdaļu – patvēruma procedūras noslēguma fāzi.

Raksta mērķis ir sniegt ieskatu tiesu praksē patvēruma un ar šo procedūru saistītajās atgriešanas lietās, kurās tika vērtēti ar valsts drošību un sabiedrisko kārtību⁶ saistītie jautājumi, aplūkojot šīs prakses attīstību un norādot uz iespējamām ģeopolitiskās situācijas diktētām izmaiņām.⁷

1. Valsts drošības un sabiedriskās kārtības intereses ES patvēruma tiesību kontekstā

Drošības jautājumi ir daļa no ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas, kura atrodas ES un dalībvalstu dalītajā kompetencē. Līdz ar to ES dalībvalstis turpina saglabāt zināmu rīcības brīvību drošības jautājumu izlemšanā.