1. Ievads

Pēdējā laikā mediju neatkarības un izteiksmes brīvības jautājumi kļuvuši arvien aktuālāki kā nacionālā, tā arī starptautiskā mērogā, kur virsrakstus pārņēma ziņas par atceltu izklaides raidījumu, balstoties uz tajā paustiem izteikumiem, kas neatbilst valsts politiskās vadības nostājai.¹ Ņemot vērā, ka šī brīvība tiek uzskatīta par vienu no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, šie notikumi pamatoti raisījuši plašu rezonansi gan pašu mediju vidū, gan arī sabiedrībā.

Latvijā viens no nesenākajiem gadījumiem, kas aktualizējis šos jautājumus, saistīts ar šogad notikušajām pašvaldību vēlēšanām, kad sabiedrībā skaļi izskanēja jautājums: vai tiesību aizsardzības iestāžu jautājumi medijiem par iespējamu priekšvēlēšanu aģitāciju iejaucas vārda brīvībā un redakcionālajā neatkarībā?² Proti, atbilstoši publiski paustajai informācijai pirms 2025. gada pašvaldību vēlēšanām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB) ir vērsies vismaz pie diviem medijiem vai ziņu aģentūrām un aicinājis skaidrot, pēc kādiem kritērijiem izvēlētas pilsētas un politiskās partijas, par kurām tiek veidotas publikācijas, kuras personas saskaņo satura veidošanas uzsākšanu un publikāciju, kas apmaksā satura veidošanu, kā arī vai plānots gatavot rakstus par citām politiskajām partijām un kāds ir to plānotais publicēšanas laiks.³ Mediju pārstāvji un Latvijas Žurnālistu asociācija šo pieprasījumu sakarā ir pauduši bažas par vārda brīvības un redakcionālās brīvības ierobežojumiem, kā arī norādījuši, ka šādu vēstuļu saņemšana varot radīt pārmērīgu mediju paškontroli un piesardzību, savukārt KNAB ir norādījis, ka informācijas pieprasījumu izsūtīšana dažādām personām ir ierasta priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzības sastāvdaļa, ko iestāde veic saskaņā ar tai Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā noteiktajām pilnvarām.