Ievads

Prasība tiesai būt neatkarīgai un objektīvai tai nodoto lietu izskatīšanā ir viena no tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Latvijā tā ir nostiprināta konstitucionāli Satversmes 92. pantā un precizēta citās tiesību normās. Starptautiskā līmenī šajā ziņā būtiskas ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) atziņas par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) piemērošanu un 2002. gada ANO Bangaloras ētikas tiesnešu principi.

Turklāt Latvijā kā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstī ir piemērojamas arī ES tiesības, kurās Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – ES Tiesa)¹ Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir ielasījusi dalībvalstu pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā tiesā.²

Šajā rakstā tiks sniegts ieskats ES tiesībās garantētajos neatkarīgas un objektīvas tiesas principos un to tiesību piemērošanas aktualitātēs gan attiecībā uz ES Tiesu, gan ES dalībvalstu tiesām.

1. ES tiesībās garantētie neatkarīgas un objektīvas tiesas principi

Savā judikatūrā Tiesa ir noteikusi, ka prasība par tiesu neatkarību, kas nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kādas attiecīgajām personām izriet no ES tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā.³ Vispārīgu skaidrojumu par to, ko saprast ar tiesai izvirzīto prasību būt neatkarīgai, ES Tiesa ir būtībā pārņēmusi no ECT judikatūras par ECPAK 6. panta 1. punkta piemērošanu.

Tiesa ir norādījusi, ka šai neatkarības prasībai ir divas daļas. Pirmā daļa, kurai ir ārējs raksturs, ietver to, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu citu iestādi un nesaņemot nekādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus.⁴ Otrā daļa, kurai ir iekšējs raksturs, atbilst objektivitātes prasībai, kas attiecas uz to, lai tiktu noteikta vienāda attieksme pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu.⁵ Šis pēdējais minētais aspekts paredz, ka ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā.⁶

Objektivitātes prasība ietver divus aspektus.⁷ Pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi objektīvai, t.i., nevienam no tās locekļiem nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgi pieņēmumi. Šajā ziņā tiek prezumēts, ka personīgā objektivitāte pastāv līdz brīdim, kamēr tiek iesniegti pierādījumi par pretējo. Otrkārt, tiesai ir jābūt objektīvi objektīvai, t.i., tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas šajā sakarā. Tādējādi, pārbaudot, vai ir ievērota objektivitātes prasība katrā individuālā gadījumā, vispirms ES Tiesa sāk ar to, ka nosaka, vai šaubas attiecībā uz tiesas vai tiesneša objektivitāti ir saistītas ar subjektīvo vai objektīvo objektivitāti, vai ar abām. Attiecībā uz subjektīvās objektivitātes apšaubīšanu ir jābūt konkrētiem pierādījumiem, kas norāda uz tiesas vai tiesneša aizspriedumiem. Savukārt šaubu par objektīvo neobjektivitāti pamatā ir savā ziņā abstrakta malā stāvošu personu uztvere par to, ka konkrētā situācija rada pamatotas šaubas par tiesas/tiesneša objektivitāti. Taču jāņem vērā, ka nav nepieciešams pierādīt neobjektivitātes esamību. Pietiek ar to, ka pastāv pamatotas šaubas šajā jautājumā un tās nevar atspēkot.⁸ Abiem objektivitātes aspektiem noteiktie kritēriji tātad ir objektīvi. Tādējādi jautājums par tiesas vai tiesneša objektivitāti ir jāvērtē šo objektīvo kritēriju gaismā un izšķirošu nozīmi nedrīkstētu piešķirt lietas dalībnieka viedoklim vai paša tiesneša subjektīvajam uzskatam par savu spēju konkrēto lietu spriest objektīvi.

Jāpievērš uzmanība tam, ka ES Tiesas judikatūrā tiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu garantijas ir formulētas atšķirīgi pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās un pēc tam, ņemot vērā, ka tikai ar minēto līgumu stājās spēkā ES Pamattiesību harta (turpmāk – Harta). Līdz ar to tā sauktajā pirms Lisabonas judikatūrā attiecībā uz tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas tostarp paredz prasību tiesai būt neatkarīgai un objektīvai, bija izmantota atsauce uz ECPAK 6. panta 1. punktu un pamattiesībām, ko ES ievēro kā vispārīgu principu saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu.⁹ Savukārt tā dēvētajā pēc Lisabonas judikatūrā, kad spēkā jau ir stājusies Harta, ES Tiesa atsaucas uz tās 47.