Īsumā par EUI

Ideja par EUI¹ izveidi dzima 1948. gada Hāgas konferencē, kurā tika likti Eiropas integrācijas un šī brīža Eiropas Savienības (turpmāk – ES) pamati. Tomēr tikai pēc divdesmit viena gada, pateicoties Itālijas entuziasmam un gādībai, institūts saņēma darba uzsākšanai nepieciešamo finansējumu un vēsturisku ēku kompleksu olīvu dārzu klātajos pakalnos Florences pievārtē. Sākotnēji bija plānots izveidot kodolenerģētikas zinātnes centru, taču virsroku ņēma nepieciešamība pievērst uzmanību cilvēkresursu zinātnēm un humanitārajām disciplīnām, lai veicinātu kultūras apmaiņu starp ES dalībvalstīm. 1972. gadā sešas dalībvalstis – Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande – parakstīja konvenciju, ar kuru nostiprināja savu apņemšanos izveidot EUI. 1976. gadā EUI vēra savas durvis studentiem un pētniekiem, gadu gaitā paplašinoties gan dalībvalstu loka, gan arī apdzīvoto itāļu villu skaitā. Šobrīd institūts aptver 24 dalībvalstis un tam ir vairāk nekā 100 institucionālo partneru.

Institūts sniedz nozīmīgu ieguldījumu Eiropas kultūras un zinātnes attīstībā, nodrošinot starpdisciplināru pētniecību, spēcīgas intelektuālas diskusijas semināros un konferencēs, iesaistot pasaules vadošos zinātniekus, politikas veidotājus un valstu vadītājus. Pētniekiem ir pieejama augstas klases pētnieciskā bibliotēka un ES vēstures arhīvs.

EUI doktorantūras programmas piedāvā četri departamenti:

1) Ekonomikas departaments, kurā studenti apgūst mikro un makro ekonomiku, ekonometriju un pētījumu metodoloģiju;

2) Vēstures un civilizācijas departaments, kura prioritāte ir Eiropas vēsture no viduslaikiem līdz mūsdienām;

3) Tiesību departaments, kurā notiek Eiropas un starptautisko tiesību studijas;

4) Politikas un sociālo zinātņu departaments, kurš ietver četras apakšprogrammas: salīdzinošā politika, socioloģija, starptautiskās attiecības un politiskā teorija.

No katras dalībvalsts institūtā tiek uzņemti tikai pāris pētnieki, un dažu valstu iekšējā konkurence ir ļoti augsta. Tas arī nozīmē, ka institūtā nav neviena, kas par savu klātbūtni maksātu. Tieši pretēji – ikvienam pētniekam tiek nodrošināta darba alga jeb stipendija. Tā sedz studiju maksu, uzturēšanās un apdrošināšanas izdevumus, kā arī ceļa izdevumus vienreiz mācību gada laikā. Lai saņemtu stipendiju, nav jāiesniedz atsevišķs pieteikums.

2025./2026. akadēmiskajā gadā EUI ir seši pētnieki no Latvijas, ar visplašāko pārstāvību tiesību zinātnes departamentā, un vēl diviem pētniekiem ir dota iespēja pievienoties šim lokam 2026. gada pieteikumu ciklā. Jāuzsver, ka dalība EUI ir privilēģija un nebūt nav pašsaprotama. Latvija EUI konvencijai pievienojās 2012. gadā, tādējādi turpinot stiprināt savu integrāciju ES un konkurētspēju globālajā zinātniskajā apritē. Tomēr mūsu kaimiņvalsts Lietuvas dalību joprojām gaidām. Dalībvalsts statusa trūkums gan neliedz Lietuvas kolēģiem apciemot EUI apmaiņas vizīšu laikā, taču to nevar salīdzināt ar pilnu četru gadu pieredzi institūtā, kurā nelielu ieskatu dod turpmāk lasāmie pieredzes stāsti.

Institūta absolventi izvēlas dažādus profesionālos ceļus, ieņemot amatus akadēmiskajā vidē (66 %), starptautiskās organizācijās (8 %), privātajā sektorā (5 %), citās pētniecības iestādēs (5 %), ES iestādēs (3 %), centrālajās bankās (3 %), juridiskajos birojos (3 %) un valstu pārvaldes iestādēs un valdībās (2 %), kā arī citās nozarēs, piemēram, nevalstiskajās organizācijās, plašsaziņas līdzekļos un konsultāciju pakalpojumos.

Pieteikumu EUI doktorantūras programmai iespējams iesniegt līdz 2026. gada 15. janvārim, kas citstarp ietver gan pētījuma projektu, gan divas akadēmiskās rekomendācijas vēstules. Ja nepieciešams padoms pieteikuma sagatavošanā, līdzšinējie pētnieki to neatteiks – tikai rakstiet! Plašāku informāciju par prasībām un pieteikšanās procedūru var atrast EUI tīmekļvietnē http://www.eui.eu/phd.

EUI atrodas arī Roberta Šūmaņa centrs – 1992. gadā dibināts starpdisciplīnu pētniecības centrs, kura mērķis ir nodrošināt iespējas jaunajiem zinātniekiem analizēt un apkopot informāciju par pārvaldību un demokrātiju ES, migrāciju, ekonomikas un monetāro politiku, konkurenci un tirgus regulēšanu, enerģētikas politiku un citām Eiropas integrācijai svarīgām tēmām. Tāpat ik gadu tiek organizētas cilvēktiesību un ES tiesību vasaras skolas. Tajās, tāpat kā pētnieku sadarbības programmās, dalībniekiem no Latvijas, kā valsts, kas ir iekļauta Eiropas paplašināšanas programmā (Widening Europe Programme), ir finansiālas privilēģijas. Vēl īpaši minama arī prestižā Maksa Vēbera pēcdoktorantūras programma, kas šauram, augstas konkurences atlases procesā izraudzītu pētnieku lokam (5 % no visiem pieteikumu iesniedzējiem) ļauj īstenot pašizvēlētus projektus viena vai divu gadu garumā. Lielākā daļa Maksa Vēbera stipendiātu pēc programmas pabeigšanas iegūst akadēmiskos amatus labākajās pasaules pētniecības institūcijās.

Vērts piebilst, ka 2026. gadā EUI svinēs savu 50. jubileju. Līdz ar to šogad ir iespēja pievienoties institūtam vēsturiski zīmīgā brīdī!

Ievas Hūnas, EUI 4. gada pētnieces, stāsts

“Doktora grāda iegūšana vienmēr bijušas manas² ambīcijas – vienīgais jautājums bija, kur un kādā brīdī būtu vispiemērotāk to īstenot. Pēc maģistra studijām Leidenes Universitātē, Nīderlandē, pievērsos ES tiesību – manas specializācijas un sirdslietas – praksei. Neilgi pēc atgriešanās Latvijā uzsāku darbu kā juriste Tieslietu ministrijas Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) departamentā juristu komandā, kas pārstāv Latvijas valdību tiesvedībā EST.

Pēc pāris nostrādātiem gadiem par EUI uzzināju no bijušās kursa biedrenes Leidenes Universitātē, kas uz EUI bija devusies uzreiz pēc maģistra grāda iegūšanas. Viņa aprakstīja EUI kā labāko vietu akadēmiskās karjeras uzsākšanai, iespēju četrus gadus brīvi veltīt sevis izvēlētam pētījumam brīnumskaistos Toskānas olīvu dārzu pakalnos netālu no Florences, Eiropas renesanses šūpuļa. Tomēr mani visvairāk uzrunāja tas, ka EUI ir viens no spēcīgākajiem ES tiesību pētniecības centriem – vieta, kur likti ES tiesību sistēmas teorētiskie pamati un no kuras nākuši izcili šīs jomas akadēmiķi, tostarp Jozefs Veilers, slavenās grāmatas The Constitution of Europe autors.

Darbs ar EST sniedza bagātīgu pieredzi, un tiesvedības pastāvīgi mestie izaicinājumi un iespēja izmantot savas zināšanas Latvijas interešu aizstāvībai sniedza lielu gandarījumu. Aiziešana no Tieslietu ministrijas nebija viegls lēmums, tomēr zināju, ka soli pretim doktorantūrai jāsper tagad, vai arī to neizdarīšu nekad.

Uzdrošināšanās mest sev šo intelektuālo un personisko izaicinājumu bija nozīmīgākā mana dzīves izvēle, kas sevi pilnībā ir attaisnojusi. Doktorantūra EUI paver neskaitāmas durvis Eiropas un globālajā akadēmiskajā vidē. Klasisko teicienu “visi ceļi ved uz Romu” var pilnībā attiecināt uz EUI – ES tiesību jomā visi ceļi patiesi ved uz šo institūtu. Šķiet, ka katram ES tiesību speciālistam ir kāda saistība ar EUI – kā doktorantūras vai postdoktorantūras absolventam, profesoram vai kāda akadēmiskā sadarbības projekta rezultātā. Tas ļauj personīgi iepazīt savas jomas autoritātes un veidot profesionālo tīklu Eiropas mērogā. Iegūtās pazīšanās paver plašas iespējas. Esmu saņēmusi uzaicinājumus uzstāties konferencēs, rakstīt zinātniskiem žurnāliem un veidot kopīgas publikācijas.

Viena no nozīmīgākajām iespējām, ko deva EUI gūtās pazīšanās, bija viesošanās Māstrihtas Universitātē Nīderlandē, kur vadīju seminārus Eiropas administratīvo tiesību kursā. Tieši EUI kā ES tiesību zinātnieku pulcēšanās vieta saveda mani kopā ar Māstrihtas Universitātes profesori Mariolinu Eliantonio, vienu no nozīmīgākajām autoritātēm manā pētniecības jomā. Iepazināmies EUI Tiesību departamenta organizētā konferencē, un pēc viņas uzstāšanās satikāmies uz kafiju. Īsā saruna atklāja mūsu kopīgās pētniecības intereses un mani pārliecināja, ka vēlos viesoties Māstrihtas Universitātē. Profesore piekrita uzņemt mani savā komandā, un pēc dažiem mēnešiem ar Erasmus+ atbalstu devos uz Nīderlandi. Pateicoties EUI, ierados Māstrihtā pa jau iemītu taku. Iepriekšējā gadā profesores komandai kā asistente-profesore bija pievienojusies EUI doktorantūras programmas absolvente, ar kuru kopā vadījām seminārus un apspriedām gan ES tiesību aktualitātes, gan savu pieredzi institūtā.

Atšķirībā no citām universitātēm, kas ir piederīgas konkrētai valstij, EUI ir patiesi multikulturāla institūcija, bez vienas kultūras dominances. Piemērs no ikdienas, kas uzskatāmi pierāda šo faktu, ir grāmatu izlase EUI bibliotēkā dažādās Eiropas valodās. Turklāt tās netiek nodalītas – konkrētā kategorijā, teiksim, par tiesību filozofiju, atrodamas grāmatas dažādās valodās. Tas pats sakāms arī par EUI kopienu, kas pulcē pētniekus no visas Eiropas un pasaules ar unikālu dzīves gājumu, profesionālo pieredzi un degošu interesi par savu pētījumu. Tas padara kultūru mijiedarbību par ikdienas sastāvdaļu gan profesionāli, gan personiski. Spilgts piemērs tam ir ikgadējā Eirovīzijas dziesmu konkursa skatīšanās ar kolēģiem no visām Eiropas valstīm, plivinot savu valstu karogus, apspriežot priekšnesumus un tulkojot dziesmu tekstus. Tautumeitu augstais sniegums šī gada konkursā ļāva man iepazīstināt draugus un kolēģus ar latviešu tautasdziesmām un lielo folkloras nozīmi latviešu kultūrā. Lai gan ikdiena EUI ļauj iepazīt visdažādākās kultūras, īpaši spēcīga ir itāļu ietekme – no kafijas kultūras un kulinārajiem ieradumiem, kas tiek strikti ievēroti kopīgajās maltītēs un sarunās pie espresso tasītes, līdz mentalitātes niansēm, kas palīdz pilnvērtīgi baudīt dzīvi, pat grimstot darbu kalnos.

Iespējams, lielākā privilēģija, ko sniedz EUI, ir akadēmiskā brīvība un uzticība katra pētnieka kompetencei jau no pirmās dienas institūtā. Katrs doktorants ierodas EUI ar savu vīziju, un Tiesību departaments rada produktīvu un atbalstošu vidi, lai šo vīziju īstenotu, neuzspiežot vienīgo pareizo viedokli. Diskusijas ar pēcdoktorantiem, profesoriem un citiem akadēmiķiem norit kā saruna starp vienlīdzīgiem. Tomēr tas nenozīmē palikšanu bez atbalsta un konstruktīvas kritikas vai necieņu pret gadiem uzkrātu pieredzi un zināšanām. Konstruktīva un skarba kritika, kā no profesoriem, tā arī kolēģiem ir ikdienas sastāvdaļa, kas rada pastāvīgu izaugsmi. Minētā uzticība prasa milzīgu pašpaļāvību, atbildību un kompetenci. No pirmās dienas tiek sagaidīts, ka jaunais pētnieks sniegs jēgpilnu ieguldījumu diskusijā ar savas jomas akadēmiskām “superzvaigznēm” un pilnībā atbildēs par saviem vārdiem.

Atrašanās starp cilvēkiem, kas rāda ar dzīvu piemēru, ka šķietami nesasniedzamais ir sasniedzams, liek sev nospraust augstus mērķus. Tieši šādu ambīciju vadīta, es pieteicos prestižajai Fulbright-Schuman stipendijai, kas deva iespēju pavadīt semestri Fordhamas Universitātē Ņujorkā, iepazīt ASV tiesību sistēmu un papildināt disertāciju ar ES un ASV federālās struktūras salīdzinājumu. Šobrīd, tuvojoties disertācijas finiša līnijai, esmu pārliecināta, ka EUI gūtā pieredze stiprinās manu profesionālo stāju, sperot nākamo karjeras soli, neatkarīgi no tā, vai izvēlēšos turpināt akadēmisko karjeru vai atgriezties ES tiesību praksē. Doktorantūra EUI ir izcila iespēja ambicioziem Latvijas juristiem, kas vēlas veidot karjeru Eiropas un starptautiskā līmenī.”

Madaras Meļņikas, EUI 2. gada pētnieces, stāsts

“Mans³ stāsts sākas atšķirīgi no Ievas stāsta. Proti, ja viņa Amerikā ir šobrīd, doktorantūras noslēgumā, tad mans ceļš pretī šim akadēmiskajam darbam sākās tieši tur. Fulbraita studiju laikā Konektikutas Universitātē intensīvā pētniecības vide un satiktie profesori lika man saprast, cik labi jūtos akadēmiskajā vidē, kur varu piepildīt bērnības sapni par stundām ilgu netraucētu lasīšanu un mistēriju risināšanu. Turklāt tieši Hārtfordā profesoru atvērtais skatījums ļāva man veikt pirmo ieskatu pētījuma tēmā, par kuru degu un kuru vēlējos turpināt tik ļoti, ka tā kļuva par manu doktorantūras pieteikuma kodolu – atbildību par militārā konflikta laikā radītajām siltumnīcefekta gāzu emisijām.

Tomēr ar pieteikumu un Amerikas profesoru laipnajām rekomendācijas vēstulēm viss vēl nebeidzās. Lūk, vēl kāda atšķirība no Ievas, pat pēc tam, kad tiku uzņemta EUI, es mazliet šaubījos par savu izvēli. Biju lasījusi, cik vientuļš var būt doktorantūras process, un par EUI zināju pārāk maz – ja neskaita tā adresi Fiesolē. Tieši šis pilsētas nosaukums mani nobiedēja, jo stereotipiski aizdomājos, ka pēkšņi būšu mazpilsētā, izolēta un vientuļa. Lai vai cik ļoti es mīlētu grāmatas, pavisam atteikties no draugiem, sporta un kultūras dzīves baidījos, apsvērdama arī iespējamās alternatīvas. Šajā mulsuma miglā kā bākas iemirdzējās Amerikas profesoru, mana Latvijas mentora Dr. Jāņa Neimaņa, kā arī Ineses Vaivares un citu speciālistu padomi neatteikties no unikālās iespējas un izmantot to šeit un tagad. Viņu pārliecība ļāva man izvēlēties EUI pāri visam – un tikai tagad saprotu, cik liela dāvana tā ir bijusi.

Izrādījās, ka citu cilvēku stāsti par citām disciplīnām un citām augstskolām nevarētu būt nepatiesāki attiecībā uz EUI. Ne velti saka – “ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā”… EUI zum kā bišu stropā, te vientuļš nevari justies nekad ne akadēmiski, ne personīgi. Patiesībā dienās, kad zinu, ka jāpastrādā ļoti intensīvi, apzināti palieku mājās, lai koncentrētos uz darbu, jo zinu, ka institūta telpās viena kafija pārvērtīsies divās un viena saruna – piecās. To, protams, nenožēloju, jo tieši šīs sarunas dod cita veida piepildījumu, taču darbi neizdarīsies paši no sevis.

EUI pirmais gads ir intensīvs. Pieteikumā norādītā tēma gandrīz nekad nav tā, ar kuru pēc četrarpus gadiem pētnieks ar lauru vainagu galvā iziet pa institūta durvīm. Bieži jāmaina temats, metode vai pētāmais jautājums – un tas nav vājums, bet augšanas pazīme. Decembra, februāra un maija darbu iesniegšana, kam seko aktīvi izjautāšanas raundi, kuros piedalās gan profesori, gan pēcdoktorantūras pētnieki, gan arī kolēģi no tā paša doktorantūras gada, ļauj uz savu pētījumu paskatīties no desmitiem leņķu. Daži no tiem atklāj pārāk lielās ambīcijas vai citādi trauslās vietas, citi – potenciāli visinteresantākos virzienus turpmākajiem gadiem.

Nebūt nevar teikt, ka nākamajos gados paliek vieglāk – tad vāveres ritenis griežas arvien ātrāk. Tomēr noteikti ir jūtama pārliecības, drošības un piederības sajūta. Vien pagājušajā novembrī es, aizrautīga un mazliet nobijusies, klausījos pieredzējušu kolēģu viedokļos par savu decembra pieteikumu (500 vārdu garo pētījuma un tā metožu aprakstu). Šogad man pašai bija gods komentēt jauno pētnieku tekstus. Tas ir mirklis, kad apzinies: gada laikā cilvēks var neticami augt. Tā arī savu tēmu esmu attīstījusi līdz patiešām vēl neatbildētam, bet mani aizraujošam jautājumam, kas ļauj man tangentēt tādas tiesību un politikas nozares, par kurām iepriekš pat nesapņoju, – starptautisko organizāciju iekšējās norises un drošības mijiedarbību ar vidi.

Pētījumu amorfās līnijas un iespēja pat pirmā gada vidū izaugsmes rezultātā uzsākt ko pilnīgi citu ir EUI akadēmiskās brīvības atspoguļojums. Te iespējams apvienot starptautiskās attiecības, žurnālistiku, starptautiskās tiesības, antropoloģiju un vēl daudzas citas pētniecības nozares, nodrošinot, ka rezultāts būs tiešām praktisks un reizē akadēmiski augstvērtīgs. Šī noteikti nav vieta, kur profesors pavēl pētīt noteiktu jautājumu – katrs pats ir savas laimes kalējs. Īpašs uzsvars tiesībās gan ir tieši uz empīriskajām pētniecības metodēm un sociojuridisko pētniecību. Tāpat EUI aktīvi seko līdzi pasaules aktualitātēm, nodrošinot, ka tajā veiktie pētījumi var būt nozīmīgi ES politikas veidošanai.

Institūts patiešām paplašina horizontu: teju katru dienu notiek kāda pētnieku grupas organizēta vieslekcija vai diskusija, bieži vien pat vairākas vienlaicīgi. Tas iemāca nospraust prioritātes un plānot laiku. Tāpat iespējams apgūt dažādas valodas, tostarp tik ļoti nepieciešamo itāļu mēli, kā arī pilnveidot savas zināšanas tekstu strukturēšanā un citos akadēmisko prasmju kursos. Un viss nebūt nav tikai uz produktivitāti vērsts! Vieni no maniem mīļākajiem kursiem bijuši dzejas analīze un radošā rakstīšana. Savukārt, lai veselā ķermenī būtu vesels gars, daži entuziasti ceļas 5.40, lai airētu pa Arno upes līkločiem, bet citi skrien maratonus vai pusdienlaikā jogo starp senatnīgo villu kolonnām.

Šādā vidē – mikrokosmosā – grūti nošķirt akadēmisko izaugsmi no personīgās. Lielāko daļu EUI pieredzes veido cilvēki un savstarpējās ikdienas tikšanās, kas aptver visu no politiskām diskusijām līdz sarunām par pieaugšanu, profesionālajiem līkločiem, pusdienu piedāvājumu (tā vienmēr ir pasta), protestiem, nogurumu, akadēmisko mūziku, vilšanos un prieku. Turklāt vēlreiz jāuzsver četru dažādu pētniecības nozaru pārstāvniecība. Tā neļauj pazust juridiskajā atbalss kambarī. Sarunas ar vēsturniekiem un politologiem (kā arī vienmēr aizņemtajiem ekonomistiem) nostiprina gan mūsu pētniecības, gan personīgo skatpunktu vietu domu kartē. Savukārt ikgadējā futbola turnīrā Coppa Pavone komandas ir miksētas un nereti sanāk spēlēt arī pret profesoriem un institūta administratīvajiem darbiniekiem!

Šajā starpkulturālajā vidē kritiskā domāšana, politiskā iesaiste un nesamierināšanās ar netaisnību ir ikdiena. Noteikti par normu tiek pieņemts arī tas, ka kritika netiek izteikta personīgi un tādēļ tā arī netiek uztverta – tā vietā tā ir dāvana, kas palīdz augt. Arī profesori iedrošina pētniekus izteikties par saviem darbiem un to pat lūdz. Šī savstarpējā dialoga kvalitāti vēl jo vairāk pastiprina premisa, ka mēs šeit neesam konkurenti. Ikviens priecājas par otra sasniegumiem, zinot, ka “pasaule ir gana plaša gan Hamiltonam, gan man”. Ieraugot kādu interesantu rakstu vai iespēju, tā vienmēr tiek pārsūtīta otram. Pirmajā gadā padomus saņēmu ne tikai no sava darba vadītāja, bet arī no profesoriem citos departamentos – tiesību, vēstures, sociālo zinātņu un transnacionālās pārvaldības.

EUI piedāvā arī unikālas akadēmiskā atbalsta iespējas: finansējumu empīriskiem lauka pētījumiem, apmaiņas programmas, Erasmus+ grantus. Tā jau otrā gada sākumā devos uz Helsinku Universitāti, kur pavadīju piecas nedēļas, pētot un apgūstot starptautisko organizāciju un ilgtspējas tiesības. Esmu pieteikusies arī grantam, lai nākamgad veiktu empīriskos pētījumos NATO ekselences centros. Savukārt drīz gaidāmā apmaiņas programmu izvēle patiesi būs izaicinājums – EUI sadarbības līgumi, kas nodrošina viesošanās iespējas citās universitātēs, ir izcili, taču tikpat spoža ir arī savstarpējā konkurence, kuru ietekmē arī apmaiņas universitāšu atbilstība projekta precīzajām vajadzībām.

Godīgi sakot, man negribas, lai doktorantūra beidzas. Tajā pašā laikā esmu aizrautības pilna dalīties ar iegūtajām zināšanām un prasmēm. To mēģinu darīt jau tagad Latvijas lasītāju un klausītāju priekšā, gan sniedzot vieslekcijas, gan rakstot dažādiem medijiem.

Doktorantūra Eiropas Universitātes institūtā ir viena no manas dzīves vislielākajām privilēģijām un pagrieziena punktiem. Ik dienu uz to tā skatos. Tādēļ būtu tikai laimīga atbalstīt citus jaunos pētniekus viņu ceļā pretī zināšanām, jaunām un Eiropas Savienībai, Latvijai un starptautiskajai videi noderīgām atklāsmēm.”