Jebkuras tiesvedības svarīga sastāvdaļa ir pierādījumi. Civilprocesa likuma kārtībā izskatāmie civiltiesiskie strīdi paredz pušu sacīkstes principu, proti, ka pusei pašai ir jāiesniedz pierādījumi par apstākļiem, kurus tā apgalvo. Taču mēdz gadīties, ka šādus pierādījumus puse pati iegūt nevar vai ir nepieciešama ātra rīcība pierādījumu aizsardzībai no to zušanas, tāpēc Civilprocesa likums paredz vairākus mehānismus šo tiesību nodrošināšanai. Taču praksē novēroti gadījumi, kad situācijai nekorekti tiek piemēroti divi dažādi institūti – pierādījumu nodrošināšana un pierādījumu pieprasīšana. Tā kā aizvien aktuālāks kļūst jautājums par tiesisku strīdu risināšanu starp dzīvokļu īpašniekiem vai dzīvokļu kopību un dzīvokļa īpašnieku, redzams, ka šie divi institūti var radīt neskaidrības to praktiskā pielietojumā. Raksta mērķis ir norādīt uz šo abu institūtu nošķiršanu un korektu pielietojumu atbilstoši Civilprocesa likuma mērķiem.