No Eiropas Savienības direktīvām izrietošās tiesības

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvas par publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanu¹ nosaka kopējus principus un procedūras visā vienotajā ES tirgū. To mērķus nevarētu pilnībā sasniegt, ja uzņēmējiem netiktu nodrošināta viņu tiesību aizsardzība, izmantojot skaidras, ātras un efektīvas iepirkumu pārskatīšanas procedūras. Šādas pārskatīšanas procedūras paredz tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas (remedies directives),² kas ir publisko iepirkumu tiesību aktu pamatā.

ES direktīvās par publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanu paredzētās īpašās un stingrās procedūras ir piemērojamas vienīgi līgumiem, kuru vērtība pārsniedz katrā no šīm direktīvām skaidri paredzēto robežvērtību. Tādējādi minētajās direktīvās ietvertie noteikumi neattiecas uz iepirkumiem, kuru vērtība nesasniedz tajās fiksēto robežvērtību.³

Vienlaikus jāņem vērā, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz iepirkumiem, uz kuriem, ņemot vērā to vērtību, neattiecas publisko iepirkumu direktīvas, tomēr ir jāpiemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) pamatnoteikumi un publisko iepirkumu vispārējie principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips, kā arī no tiem izrietošais pārskatāmības pienākums, ja vien šiem iepirkumiem ir noteikta pārrobežu interese.⁴ Jāņem vērā, ka tas ir minimālais tiesību aizsardzības līmenis, kas dalībvalstīm ir jānodrošina, un tās var paredzēt arī papildu aizsardzības līdzekļus, kurus attiecīgi ietver nacionālā līmeņa tiesību normās.

Saskaņā ar tiesību aizsardzības līdzekļu Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktu tajā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām jābūt pieejamām vismaz ikvienai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

Kā izriet no tiesību aizsardzības līdzekļu Direktīvas 2007/66 36. apsvēruma, ar Direktīvu 89/665 izveidotās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas mērķis ir nodrošināt tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu pilnīgu ievērošanu saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 47. panta pirmo un otro daļu.⁵

Tādējādi no ES direktīvām izriet, ka iepirkumā ieinteresēto personu tiesību aizsardzība ir jānodrošina, izmantojot skaidras, ātras un efektīvas iepirkumu pārskatīšanas procedūras.

Latvijas administratīvo tiesu kompetencē ir pārbaudīt ar iepirkuma procedūras pirmo pakāpi saistītos jautājumus (piemēram, lemt par iepirkuma procedūras nolikumu vai pasūtītāja pieņemto lēmumu par iepirkuma uzvarētāja noteikšanu). Savukārt iepirkuma līguma tiesiskuma un spēkā esības jautājumi vispārīgi nav administratīvās tiesas kompetencē. Izņēmums no minētā ir vienīgi likumā tieši paredzētos gadījumos, kad likumdevēja uzskaitīto īpaši būtisko iepirkuma procedūras pārkāpumu dēļ administratīvā procesa kārtībā var tikt lemts arī par jau noslēgta iepirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu, atcelšanu, grozīšanu vai tā termiņa samazināšanu (Publisko iepirkumu likuma 74. pants; attiecīgi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 78. pants).⁶

Pasūtītāja lēmuma atzīšana par prettiesisku rada pamatu zaudējumu atlīdzināšanai, un tā nav tikai formāla vai šķietama tiesību aizsardzības iespēja. Lai arī tas pilnībā var nenovērst prettiesiskumu (nenotiek pilnīga restitūcija un jauns tiesisks iepirkums), arī spriedums par prettiesiskumu un ar to pamatota zaudējumu atlīdzība ir tiesību aizsardzības mehānismi.⁷

Tas nozīmē, ka publiskajā iepirkumā ieinteresētajai personai vispirms ir jāprasa, lai publiskā iepirkuma procedūra tiktu organizēta tiesiski, tostarp īpaši būtisku iepirkuma procedūras pārkāpumu dēļ jāprasa jau noslēgta iepirkuma līguma atzīšana par spēkā neesošu, atcelšana, grozīšana vai tā termiņa samazināšana. Tātad priekšroka ir dodama restitūcijai (restitutio in integrum) un tikai tad kompensējošiem pasākumiem, tostarp kaitējuma atlīdzināšanai.

Šādu pieeju praksē izmanto arī citu valstu tiesas. Piemēram, Itālijas Valsts padome ir atzinusi, ka kaitējuma atlīdzinājums par zaudēto iespēju apskatāms tikai tādā gadījumā, ja faktiskā situācija, kas galīgi liegusi ieinteresētajai personai iespēju sasniegt vēlamo rezultātu, vairs nav maināma. Tikai tad, ja līguma slēgšanas tiesības galīgi nav iegūstamas, tostarp pieprasot noslēgtā līguma atzīšanu par spēkā neesošu, var pieprasīt cerētā rezultāta ekvivalentu kompensāciju.⁸ Kamēr pasūtītājs joprojām var rīkoties labvēlīgi, iespēja nav galīgi zaudēta. Kompensācija rodas tikai tad, ja šo tiesību izmantošana ir kļuvusi neiespējama.⁹

Tādējādi kaitējuma atlīdzinājums ir izmantojams kā galējais tiesību aizsardzības līdzeklis, ja nav iespējama pilnīga restitūcija.