Ievads

Nemainīgi svarīgs un aktuāls Latvijas tiesību sistēmā ir jautājums par privāto tiesību juridisko personu kriminālatbildību un nevainīguma prezumpcijas nozīmi. Pēdējos 20 gados normatīvie akti ir atļāvuši piemērot uzņēmumiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļus jebkuram Krimināllikumā noteiktam noziedzīgam nodarījumam. Vairāk nekā 10 gadus koncepcija par atbildības noteikšanu uzņēmumiem Latvijā faktiski nedarbojās. Iespējams, tas bija saistīts ar izpratnes, zināšanu vai prasmju trūkumu par šo atbildības institūtu. Tomēr likuma pilnveide 2013. gadā, paredzot piespiedu līdzekļu piemērošanu juridiskai personai, vērtējama kā būtisks tiesiskās vides izmaiņu brīdis.

Viens no galvenajiem iemesliem šādām izmaiņām bija apstāklis, ka, kā norādījuši likumdevēji, daudzi vides, nodokļu un korupcijas noziegumi tika izdarīti uzņēmumu interesēs, taču sekas izjutušas tikai konkrētas fiziskās personas, kas bijušas tieši iesaistītas šajās nelikumīgajās darbībās, ļaujot uzņēmumiem atrasties ieguvēju lomā – uzņēmumi ir bijuši ne vien tiesiski pasargāti, bet pat saglabājuši peļņu, kas gūta noziedzīgo nodarījumu rezultātā.¹

Attīstoties tiesiskajai izpratnei, arvien biežāk tika uzsākti procesi par piespiedu līdzekļu piemērošanu uzņēmumiem, īpaši naudas atmazgāšanas, nodokļu nemaksāšanas un korupcijas lietās. Tomēr, vispārinot novērojumus praksē, šie procesi bieži vien tika uzsākti un lietas izskatītas gandrīz “automātiski”, neiedziļinoties un nepārbaudot, vai noziegums patiešām izdarīts uzņēmuma interesēs, labā vai arī nepietiekamas iesaistīto personu uzraudzības dēļ. Nešaubīgi – situācijas ir ļoti atšķirīgas. Ar to domājam gadījumus, kad process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu tiek uzsākts pret fiktīviem un/vai noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai speciāli izveidotiem uzņēmumiem, iepretim, kad zem izmeklēšanas lupas nonāk respektabli, ilggadēji darbojošies uzņēmumi. Gadījumos, kad pret šādu uzņēmumu tiek uzsākts process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu, sekas var būt postošas – tiek grauta tā reputācija, kā rezultātā kredītiestādes un citi finanšu sektora dalībnieki var atteikt finansējumu, sadarbības partneri pārtrauc līgumattiecības, bet darbinieki masveidā pārtrauc darba tiesiskās attiecības. Šādas sekas var novest uzņēmumu līdz maksātnespējai vai pat bankrotam. Tāpēc, risinot šādu personu interešu aizsardzību un aizstāvību, īpašu nozīmi iegūst jautājums par to procesuālajām tiesībām un garantijām. Tostarp – nevainīguma prezumpcijas kontekstā.

Nevainīguma prezumpcijas princips un juridiskas personas aizstāvības īstenošana

Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī nevainīguma prezumpcija ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas vispārēji piemērojams fiziskām personām. Tomēr šī principa piemērošana gadījumos, kad tas attiecināms arī uz juridiskām personām, nav viennozīmīga un rada vairākas praktiskas un teorētiskas problēmas.

Kriminālprocesa likuma 59. panta ceturtā daļa nosaka, ka juridiskai personai aizstāvības īstenošanas pamats ir šajā likumā noteiktajā kārtībā procesa virzītāja izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs, labā vai nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā.²

Kā norādījis Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 2012. gada 4. jūnija lēmumā lietā SKK-81/2012, Kriminālprocesa likuma 405.