Ievads

Ideja par datu izgūšanu no elektroniskajām iekārtām un to turpmāko analīzi tika apspriesta un pētīta kopš 20. gadsimta vidus, kad elektroniskās iekārtas sāka ieņemt savu vietu cilvēka ikdienas sadzīves ritmā. Dažu lielvalstu tiesību aizsardzības iestādes mēģināja izstrādāt tehniskos un metodiskos paņēmienus, sistēmas un zinātnes apakšnozari, lai veiksmīgāk cīnītos ar jauniem tehnoloģiskiem izaicinājumiem. Nozares ekspertiem un praktiķiem mūsdienās arī netrūkst izaicinājumu – datu izgūšana no mobilajiem tālruņiem, datu šifrēšana un dešifrēšana, datu izgūšana no mākoņskaitļošanas pakalpojumiem, tomēr šobrīd eksperti ir nodrošināti ar tehniskajiem risinājumiem, apmācībām un veselu kriminālistikas zinātni ar specializētām apakšnozarēm.

Viena no minētajām apakšnozarēm, kas atbild gan par tehniskajiem paņēmieniem, gan par metodoloģiju datu izgūšanai un to analīzi no elektroniskajām iekārtām, ir digitālā kriminālistika. Diemžēl praktiķi atzīst, ka Latvijā digitālās kriminālistikas jēdziens nav ietverts vietējos avotos, netiek veikti sistēmiski pētījumi un digitālā kriminālistika ir maz sastopama mācību iestādēs kā daļa no mācību programmas.

Digitālās kriminālistikas jēdziena raksturojums

Mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā, kur vairākas kriminālistikas tehnikas un kriminālprocesuālās darbības ir digitalizētas, Latvijas kriminālistikas un kriminālprocesuālajos avotos tomēr ir grūti sastapt atsevišķi pastāvošu jēdzienu “digitālā kriminālistika”. Saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Akadēmisko terminu datubāzi jēdzienam “digitālā kriminālistika” ir līdzvērtīgs jēdziens angļu valodā – digital forensics, franču valodā – criminalistique informatique un vācu valodā – digitale forensik.¹ Izpētot vairākas tiešsaistē pieejamās latviešu valodas vārdnīcas, secināts, ka, lai precīzi definētu un raksturotu minēto jēdzienu, nepieciešams balstīties galvenokārt uz ārvalstu literatūru un citiem ārvalstu avotiem, jo latviešu valodā nav sastopams šī jēdziena definējums.

Pamatojoties uz tiešsaistē pieejamām vārdnīcām, vārds “digitāls” nozīmē skaitļos pārvērsts vai tāds, kas izmanto skaitļus,² kā arī kā apzīmētājs datiem, ko ievada, izvada, saglabā vai pārraida kā bināru informāciju, izmantojot elektriskus vai elektromagnētiskus signālus.³ Pats vārds “kriminālistika” radies no latīņu criminalis, kas nozīmē noziedzīgs un uz noziegumu attiecināms.⁴

Kriminālistika kā pilntiesīga tiesību apakšnozare, kas pēta noziegumu izmeklēšanas tehniku un taktiku, parādījās tikai 19. gadsimtā, pateicoties Austrijas juristam un kriminālistikas pamatlicējam Hansam Grosam (1847–1915), kurš izveidoja sistematizētu zinātnes nozari, kas pēta noziegumu izmeklēšanas tehniku un taktiku.⁵ Jēdziens “kriminālistika” nozīmē tiesību zinātnes nozari, kas “pēta pierādījumu atrašanas, izņemšanas, fiksēšanas un zinātniskās izpētes līdzekļu un metožu izstrādāšanu un to izmantošanu saskaņā ar kriminālprocesa likumu, lai atklātu un novērstu noziegumus”.⁶ Savukārt Dr. hab. iur. Anrijs Kavalieris ir norādījis, ka kriminālistika “ir tiesību zinātnes apakšnozare, kura pēta cilvēka noziedzīgās darbības un to atspoguļojuma likumsakarības un uz to izzināšanas pamata izstrādā tehniskos līdzekļus, taktiskos paņēmienus un metodes pierādījumu atrašanai, apzināšanai, fiksēšanai un izpētei nolūkā noskaidrot patiesību krimināllietā”.