I. Ievads
Pēc Eiropas Padomes Konvencijas par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību1 (turpmāk – Lansarotes konvencija) stāšanās spēkā Latvijā 2014. gada 1. decembrī2 tika veikti vairāki būtiski normatīvi un institucionāli pasākumi – pastiprināti sodi par noziedzīgiem nodarījumiem pret bērniem, pagarināti noilguma termiņi, ieviesta obligāta probācijas uzraudzība, kriminalizēta intīma rakstura materiālu izplatīšana bez piekrišanas. Izveidota starpinstitucionālās sadarbības programma “Bērna māja”, izstrādāta apjomīga rokasgrāmata praktiķiem.3 Tas viss ir pareizi un atzīstami.
Taču visas šīs iniciatīvas ir vērstas tikai uz bargāku sodīšanu par nodarījumiem pret bērniem un efektīvāku kriminālprocesu, kurā bērns ir cietušais. Neviena no tām nepievēršas otrai pusei – situācijai, kad paši bērni kļūst par kriminālvajāšanas objektu par rīcību, kuru starptautiskie standarti kvalificē kā pusaudžu seksualitātes izpēti digitālajā vidē. Lansarotes konvencijas mērķis ir aizsargāt bērnus, nevis automātiski pakļaut viņus kriminālvajāšanai.
Tālāk minētie piemēri balstīti autora profesionālajā pieredzē; faktiskais izklāsts ir anonimizēts un ierobežots līdz juridiski nozīmīgajiem apstākļiem. Trīs lietas ilustrē noturīgu problēmu, kas liek apšaubīt prakses atbilstību starptautiskajiem standartiem. Raksta mērķis ir analizēt šo problēmu, identificēt tās normatīvos cēloņus un piedāvāt risinājumus – gan tādus, kas jau šobrīd izriet no spēkā esošajām normām (de lege lata), gan tādus, kas prasa likuma grozījumus (de lege ferenda).
II. Normatīvais ietvars: Lansarotes konvencija un bērna labāko interešu princips
Lansarotes konvencija ir viens no visaptverošākajiem starptautiskajiem instrumentiem bērnu aizsardzībai pret seksuālo ekspluatāciju. Tās 1. pantā nostiprināti trīs mērķi: nepieļaut un apkarot bērnu seksuālu izmantošanu; aizsargāt cietušo bērnu tiesības; veicināt sadarbību.4 Konvencija aptver plašu jautājumu loku – no preventīviem pasākumiem un speciālistu apmācības līdz materiālo krimināltiesību un procesuālo tiesību regulējumam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.