Atkarību izraisošu vielu lietošana bērnu un jauniešu vidū ir būtisks sabiedrības veselības un bērnu tiesību aizsardzības jautājums. Tā skar ne tikai bērna veselību, bet arī viņa tiesības uz pilnvērtīgu fizisko, psihisko un sociālo attīstību. Īpaši nozīmīgi šajā kontekstā ir veicināt izpratni, lai bērns, kurš lieto atkarību izraisošas vielas, tiktu uztverts nevis primāri kā pārkāpējs, bet kā īpaši aizsargājama persona, kurai nepieciešams savlaicīgs, pēctecīgs un bērna labākajām interesēm atbilstošs atbalsts.

Latvijā pēdējos gados aktualizējusies nepieciešamība pilnveidot bērnu atkarību ārstēšanas un rehabilitācijas sistēmu, jo līdzšinējā pieeja praksē nav nodrošinājusi pietiekamu pakalpojumu pieejamību, pēctecību un starpinstitucionālu koordināciju. Rakstā aplūkots tiesiskais regulējums, preventīvie mehānismi, obligātās ārstēšanas institūta attīstība un multidisciplināras pieejas ieviešana, īpašu uzmanību pievēršot bērna labāko interešu principa praktiskai īstenošanai.

1. Atkarību izraisošu vielu lietošana bērnu un jauniešu vidū: situācijas raksturojums

Atkarību izraisošu vielu lietošana bērnu un jauniešu vidū ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas ietekmē gan individuālo attīstību, gan sabiedrības kopējo labklājību. Agrīna šo vielu lietošanas uzsākšana būtiski palielina risku attīstīt atkarību, kā arī negatīvi ietekmē smadzeņu attīstību, kognitīvās spējas un sociālo funkcionēšanu.¹

Lai gan pētījuma “Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū” (turpmāk – ESPAD)² 2024. gada dati liecina par narkotiku lietošanas izplatības samazināšanos aptaujātās vecuma grupas skolēnu vidū – to skolēnu īpatsvars, kuri kaut reizi dzīvē ir pamēģinājuši narkotikas, Latvijā ir 17 %, neskatoties uz novēroto rādītāja samazinājumu par 10 procentpunktiem, salīdzinot ar 2019. gadu, rādītājs joprojām saglabājas nedaudz augstāks par ESPAD dalībvalstu vidējo rādītāju (13 %).

Tāpat 2024. gada aptaujas dati rāda, ka 78 % no visiem aptaujātajiem Latvijas skolēniem kaut reizi dzīvē ir pamēģinājuši kādu alkoholisko dzērienu, kas ir par 11 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā. Latvijas skolēnu vērtējumā 30 % savas dzīves laikā kaut reizi ir bijuši piedzērušies. Salīdzinājumā ar 2019. gada aptaujas datiem rādītājs par jauniešu īpatsvaru, kas kaut reizi dzīvē ir bijuši piedzērušies, ir samazinājies par 14 procentpunktiem. 2024. gadā ESPAD dalībvalstu vidējais rādītājs ir 33 %.

Atkarību izraisošu vielu lietošanas problēmu valstī pēdējos gados ir aktualizējuši arī speciālisti, vēršot uzmanību, ka VSIA “Bērnu klīniskās universitātes slimnīca” (turpmāk – BKUS) nonāk liels skaits bērnu ar veselībai smagām atkarību izraisošu vielu lietošanas radītām sekām.³ 2024. gadā Bērnu slimnīcā bērni narkotisko vielu reibuma stāvoklī nonākuši 181 reizi, 43 gadījumos bijusi nepieciešama stacionēšana. Savukārt alkohola reibumā medicīniskā palīdzība sniegta 273 reizes, tostarp 18 gadījumos bijusi nepieciešama hospitalizācija. Pēc akūtās palīdzības sniegšanas bieži vien nav pieejama informācija par to, vai pacienti un viņu ģimenes ir ievērojušas speciālistu rekomendācijas un saņēmušas turpmāku atbalstu.

Ņemot vērā bērnu un jauniešu atkarību izraisošo vielu lietošanas problēmas daudzdimensionālo raksturu, jautājums par atbildību kļūst īpaši aktuāls. Tā aptver ne tikai individuālo atbildību, bet arī institucionālo un sociālo atbildību par bērnu aizsardzību un veselīgas bērnu un jauniešu attīstības nodrošināšanu.

Bērnu un jauniešu iesaisti atkarību izraisošu vielu lietošanā nosaka vairāku faktoru kopums, tostarp ģimenes un izglītības iestādes vide, vienaudžu ietekme, sociālekonomiskais stāvoklis un pieejamība vielām. Pētījumi norāda, ka nepietiekama vecāku vai aprūpētāju iesaiste (tai skaitā uzraudzība), emocionāla distancēšanās vai pašu vecāku atkarību problēmas būtiski palielina bērnu risku uzsākt vielu lietošanu.