“Pēkšņi es atrados Taimskvērā. Es biju nobraucis tūkstošus jūdžu un atkal biju atgriezies Taimskvērā tieši sastrēgumu stundas pašā vidū, ar savām nevainīgajām ceļotāja acīm vērojot mutuļojošo Ņujorkas kņadu, kur miljoniem un miljoniem cilvēku nemitīgi cīnās savā starpā par katru dolāru, tas viss, lai vēlāk nonāktu kapos kaut kur aiz Longailendas,” rakstīja Džeks Keruaks savā romānā “Ceļā”. Pavisam netālu no Taimskvēra, aptuveni 41. ielas un 10. avēnijas krustojumā, Linarda Tauna dzīvoklī, latviešu dzejnieki, Keruaka laikabiedri noturēja “Elles ķēķa” sanāksmes. Manhetena no elles noteikti nevar būt tālu – par to atgādina oranžie pilsētas siltuma sistēmas skursteņi, pa kuriem nepārtraukti izvirst pazemes tvaiks. Varbūt šīs Tauna rindiņas “Es gribu pārbaudīt, vai mana pilsēta ir tāda, kā manos sapņos rādās” ir tapušas uz leģendārās viņa dzīvokļa vannas, kuru viņš izmantoja nevis lai mazgātos, bet gan lai tajā kārtotu grāmatas un reizēm tai virsū uzliktu dēli, un tad vanna kalpoja par galdu.¹ Vēl dažus kvartālus un avēnijas tālāk, 53. ielā, ir cita redzama liecība par latviešiem, kas Ņujorkā dzīvo un strādā pašlaik, – MoMA (Modernās mākslas muzejs) 420. telpā apstājieties pie Vijas Celmiņas gleznas Gun with Hand #1.²

Tāpat kā pie “vieninieka” Tauna, pie kura varēja viesoties jebkurā diennakts laikā, nav jāmeklē īpaši iegansti, kādēļ apmeklēt Ņujorku. Un tomēr šogad ir pavisam labs iemesls atcerēties par ASV – pirms 250 gadiem jūlija pirmajās dienās tika pasludināta 13 koloniju neatkarība, un nedaudz vēlāk³ pieņemta pati Neatkarības deklarācija, kuras, šķiet, slavenākais fragments ir izteikts šādi: “Mēs uzskatām par pašsaprotamām tās patiesības, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, ka viņu Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas tiesības.