Ievads

Jēdziens “deliktatbildību izslēdzoši apstākļi” ir nesaraujami saistīts ar delikttiesisko atbildību (deliktatbildību) kā civiltiesiskās atbildības veidu un tās iestāšanās priekšnoteikumiem. Proti, lai tiesību aizskārējam vispār rastos nepieciešamība pierādīt, ka pastāv kāds no deliktatbildību izslēdzošiem apstākļiem jeb attaisnojumiem, sākotnēji cietušajam ir jāpierāda, ka ir iestājies pamats deliktatbildības piemērošanai.

Atbilstoši tiesību doktrīnā paustajām atziņām¹ un to piemērošanai Senāta praksē,² lai atzītu, ka iestājusies deliktatbildība vispārējā atbildības jeb vainas modeļa ietvarā, nepieciešams konstatēt trīs priekšnoteikumu esību: 1) personas neatļautu vainojamu darbību (bezdarbību); 2) kaitējumu; 3) cēloņsakarību starp neatļautu vainojamu darbību (bezdarbību) un nodarīto kaitējumu. Kā tas izriet no Civilprocesa likuma³ 93. panta pirmās daļas, visu minēto priekšnoteikumu esība ir jāpierāda prasītājam (cietušajam), turpretim atbildētājam (tiesību aizskārējam) šie apgalvojumi jāatspēko.

Atbildētāja pierādīšanas nasta tiesu praksē konkretizēta uzskaitījuma veidā. Proti, šai pusei jāpierāda, ka 1) viņš nav vainojams kaitējuma nodarīšanā (Civillikuma⁴ (turpmāk – CL) 1636. un 1638. pants); vai 2) prasītājs pats ir vainīgs pie kaitējuma nodarīšanas pienācīgas rūpības neievērošanas dēļ (CL 1646. un 1776. pants); vai 3) prasītājs pats ir rīkojies ļaunā nolūkā (CL 1642. pants).⁵ Ikviena aprakstītā apstākļa pierādīšana ļautu secināt, ka deliktatbildība atbildētājam neiestājas. Vienlaikus atsauce uz CL 1636. pantu šķiet pārāk lakoniska, lai noteiktu, tieši kādiem apstākļiem jāiestājas, lai varētu secināt, ka personai pēc šīs normas deliktatbildība neiestājas, līdz ar to padziļināta analīze jāvelta ar CL 1636. panta gramatisko formulējumu aptverto deliktatbildību izslēdzošo apstākļu – aizskārējam piederošās tiesības izlietošanai, rīcībai pēc aizskartās personas gribas un atļautai pašaizstāvībai – tvēruma izzināšanai.

Aizskārējam piederošas tiesības izlietošana

CL 1636. pants nosaka, ka persona nav izdarījusi vai pieļāvusi neatļautu rīcību, ja tā izlietojusi sev piederošu tiesību. Šāda tēze atbilst tiesību zinātnes vispārējam principam, kas paredz nespēju aizskart citas personas tiesības, ja persona rīkojas savu tiesību ietvaros,⁶ tomēr to nedrīkst absolutizēt – pats fakts, ka persona nodara citam kaitējumu savas tiesības izlietošanas procesā, uzreiz nenozīmē, ka deliktatbildība neiestājas.

Analizējot CL 1636. panta mērķi, tiesību doktrīnā norādīts, ka tiesības vienmēr ir jārealizē labā ticībā, ņemot vērā kā citu personu tiesības, tā sabiedrībā vispārpieņemtās morāles un pieklājības normas.⁷ Senāts šo atziņu piemērojis kādā lietā, kuras ietvaros atbildētājs (persona A) privātās apsūdzības kārtībā⁸ bija vērsusies tiesā pret prasītāju (personu B) saistībā ar Krimināllikuma 157. un 158. pantā⁹ paredzēto noziedzīgo nodarījumu inkriminēšanu par neslavas celšanu un goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzekļos.¹⁰

Ar spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas spriedumu persona B tika atzīta par nevainīgu un attaisnota. Ņemot vērā tai nodarīto kaitējumu kriminālprocesa dēļ, persona B pēcāk cēla prasību pret personu A un Tieslietu ministriju, lūdzot piedzīt solidāri zaudējumus un morālā kaitējuma atlīdzību. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot zaudējumus un morālā kaitējuma atlīdzību gan no Tieslietu ministrijas, gan personas A.