Sniedzot ieskatu aktuālajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos, ECT tiesnese profesore Ineta Ziemele ieteica ECT prakses studijām izmantot ECT ikgadējos ziņojumus, jo tajos tiesa pati norādot spriedumus, kurus uzskatot par judikatūrai nozīmīgiem. Vērtējot aizvadīto gadu, I. Ziemele atzīmēja, ka pret Latviju iesniegto sūdzību skaits saglabājies konstanti augsts. Tāpat šobrīd Tieslietu ministrijai un tiesībsargam vajadzētu sistemātiski analizēt ECT spriedumus Latvijas lietās, lai varētu novērst konstatēto pārkāpumu atkārtošanos.

Šajā gadā ECT bijuši vairāki nozīmīgi spriedumi, kuros formulētās atziņas varētu būt noderīgas ikdienas darbā ar cilvēktiesībām. Lietā Ramanauskas pret Lietuvu ECT vērtēja operatīvās darbības korupcijas noziegumu atklāšanā, kā arī nepieļaujamību šo noziegumu izmeklēšanā izmantot provokācijas. Lietā Kuolelis, Bartoševičius un Burokevičius pret Lietuvu tiesa vērtēja 1991. gada janvāra notikumus Viļņā, atzīstot vēsturiski politiskā lietas konteksta nozīmīgumu. Politiķa vārda brīvību, kā arī totalitāro režīmu simbolikas izmantošanu ECT ir vērtējusi lietā Vajna pret Ungāriju. Savukārt lietā D un H pret Čehiju tiesa, vērtējot čigānu minoritātes tiesības uz izglītību, analizēja diskriminācijas aizliegumu, netiešo diskrimināciju, kā arī pozitīvo pasākumu pieļaujamību.

Tuvākajā laikā ECT sagaida arī citas interesantas lietas, kuras skatīs Lielā palāta. Tostarp tiks analizēts jautājums par mūža ieslodzījuma atbilstību konvencijas 3. un 6. pantam (Lėger pret Franciju), tieslietu kanclera tiesības izvērtēt kasācijas sūdzības pieņemamību (Gorou pret Grieķiju), noziegumu pret cilvēci iztiesāšanu 1956. gada Ungārijas notikumu kontekstā (Korbely pret Ungāriju) un ierēdņu tiesībām veidot arodbiedrības (Demir un Beykara pret Turciju).

Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits sniedza pārskatu par ECT jaunākajiem nolēmumiem lietās pret Latviju. Kopš 2007. gada augusta pret Latviju ECT bijuši seši jauni spriedumi. Lietā Kononovs pret Latviju tiesa analizēja konvencijas 7. panta pirmo daļu, vērtējot, vai iesniedzēja darbības veidoja noziegumus, kas 1944. gadā bija pietiekami pieejami un paredzami definēti nacionālajās vai starptautiskajās tiesībās. Šajā lietā starptautisko tiesību argumentiem bija izšķiroša nozīme, un pieaugošs analīzes dziļums starptautisko tiesību jautājumos noveda pie atšķirīgiem lietas rezultātiem, salīdzinot Latvijas tiesu spriedumus, ECT spriedumu un vairāku ECT tiesnešu atsevišķās domas šajā lietā. Šīs lietas kontekstā ECT arī pārsteidzoši plaši uzņēmās nacionālo tiesu nolēmumu pārvērtēšanu. Taču neapšaubāmi – šis spriedums varētu būt par pamudinājumu nacionālajām tiesām sniegt izvērstāku savu secinājumu pamatojumu.

Lietā Ādamsons pret Latviju ECT vērtēja ierobežojumus kandidēt vēlēšanās konvencijas 1. protokola 3. panta kontekstā. Šis spriedums liecina, ka nepieciešamas izmaiņas vēlēšanas regulējošajos normatīvajos aktos un ir jāpārskata ar neatkarības atjaunošanas pretiniekiem saistīto ierobežojumu pakete. Savukārt lietā Ž pret Latviju ECT pozitīvi vērtējusi Latvijas tiesu praksi, atzīstot, ka tiesas veikušas visu nepieciešamo, lai netiktu pārkāpta konvencijas 6. panta trešā daļa. Šajā lietā iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārkāpta konvencija, jo viņam neesot bijušas tiesības nopratināt apsūdzības galveno liecinieku. ECT secināja, ka atbildīgās iestādes nevar vainot nepietiekamas rūpības izrādīšanā un iesniedzējs procesa gaitā pats nav prasījis šo liecinieku izsaukt uz tiesas sēdi zemāko instanču tiesās.

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine atzīmēja, ka Latvijas valsts stratēģiski visām lietām ECT neļauj nonākt līdz spriedumam. Ja esot skaidri redzams, ka lietā ir bijis pārkāpums, Latvija piedāvā noslēgt mierizlīgumu vai iesniedz vienpusēju deklarāciju, kurā atzīst pārkāpumu, ja mier­izlīgums nav noslēgts. Vēl joprojām lielākais lietu skaits pret Latviju ir par kriminālprocesu ilgumu un apcietinājuma piemērošanu. Savukārt ANO Cilvēktiesību aizstāvim ir iesniegta sūdzība pret Latviju par Rīgas praida aizliegumu.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris kā aktuālu novitāti iezīmēja Ministru kabineta pārstāvja Satversmes tiesā institūcijas izveidošanu. Tagad, ja tiesa konstatēšot kādu problēmu, tā informēšot Ministru kabineta pārstāvi, lai attiecīgo problēmu laikus varētu novērst.

G. Kūtris analizēja Satversmes 115. pantā noteikto tiesību dzīvot labvēlīgā vidē saturu. Tas, ka šīs tiesības kļuvušas aktuālas, nenozīmējot, ka ar apkārtējo vidi paliekot sliktāk. Cilvēki ir apzinājušies savas Satversmē noteiktās tiesības un aktīvi tās izmanto. Šīs jomas sakārtošanā būtisks devums ir bijis arī Satversmes tiesai. Sākotnēji pirmās konstitucionālās sūdzības tika iesniegtas par procesuālās kārtības neievērošanu lēmumu pieņemšanā un sabiedrības neuzklausīšanu. Pēc Satversmes tiesas spriedumiem šobrīd šādu sūdzību paliek arvien mazāk, jo sabiedrības dalība visumā tiek nodrošināta. Tāpat Satversmes tiesa devusi ieguldījumu aizsargjoslu izpratnes veidošanā un normatīvā regulējuma sakārtošanā. Tieši Satversmes tiesa esot identificējusi, ka šīs jomas regulējums ir nepilnīgs.

Vides tiesību jomā strīdīgs jautājums ir par nevalstisko organizāciju tiesībām iesniegt konstitucionālās sūdzības. Arī Satversmes tiesā, kā liecina spriedums Rīgas brīvostas lietā, par šo jautājumu vienprātības nav bijis. Tāpat esot jādiskutē, vai Satversmes tiesas process ir piemērots teritorijas plānojumu tiesiskuma izvērtēšanai, jo Satversmes tiesa primāri vērtē tiesību normu satversmību. Savukārt teritorijas plānojumi vairāk līdzinoties administratīviem aktiem, un, iespējams, tos varētu vērtēt administratīvās tiesas.

Savukārt tiesībsargs Romāns Apsītis informēja par biroja darbu. Tiesībsarga birojs lielu uzsvaru liekot uz sabiedrības informēšanu un izglītošanu. Tāpat tiekot izskatītas un vērtētas iedzīvotāju sūdzības, kuru skaits esot pieaudzis. Atzīmējot E. Gulbja lietu, R. Apsītis atzina, ka policija šajā lietā neesot darbojusies efektīvi un caurskatāmi. Tāpat R. Apsītis atzīmēja, ka prasība bērniem pašiem iegādāties mācību grāmatas varētu neatbilst Satversmei. Līdzīgā kontekstā varētu vērtēt arī sabiedriskā transporta maršrutu samazināšanu reģionos – vai bērniem tiekot nodrošināta iespēja nokļūt skolā.

Priekšlasījumi raisīja spraigas debates gan par iespējamo kompetenču pārdali teritorijas plānojumu lietās starp Satversmes tiesu un administratīvajām tiesām, gan arī par valsts iespējām ekonomiskas krīzes apstākļos nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Kopumā šis seminārs kļūst par labu un vērtīgu tradīciju Latvijas juristiem, sākot rudens darbus.

Jānis Pleps