23. Marts 2010 /NR. 12 (607)
Skaidrojumi. Viedokļi
Personas datu aizsardzība Latvijā: 10 gadu pieredze
Māris Ruķers
LU Juridiskās fakultātes lektors un doktorants,
SIA "E-sabiedrības risinājumi" valdes loceklis 

Šodien, 2010. gada 23. martā, paliek desmit gadu kopš Fizisko personu datu aizsardzības likuma1 pieņemšanas. Šajā dienā pirms desmit gadiem 7. Saeimas deputātu balsojums par likuma projekta pieņemšanu trešajā lasījumā bija pārliecinošs: "par" – 87, "pret" un "atturas" nav,2 bet no 2000. gada 6. aprīļa likuma prasības jau stājās spēkā. Nedaudz vēlāk – 2001. gada 2. janvārī – darbu sāka jauna un ar šo likumu īpaši izveidota personas datu aizsardzības uzraudzības iestāde: Datu valsts inspekcija. Droši vien var uzdot jautājumu: vai valstī desmit gadu laikā ir izdarīts viss, lai personas dati tiešām būtu aizsargāti? Atsevišķi notikumi pēdējā laikā liecina par pretējo.

Šajā rakstā īsumā ieskicēti galvenie personas datu aizsardzības institūta attīstības posmi Latvijā, aktualizētas problēmas, kā arī tiks sniegts skatījums uz turpmākām šīs administratīvo tiesību apakšnozares attīstības perspektīvām Eiropā.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma pieņemšana Latvijā lielā mērā saistīta ar 1995. gada 24. oktobra Eiropas Savienības Direktīvas 95/46/EK par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un to brīvu apriti3 (turpmāk tekstā – Direktīva 95/46/EK) ieviešanu, kas bija viens no obligāti izpildāmajiem nosacījumiem, lai valsts iestātos Eiropas Savienībā. Tomēr ir skaidrs, ka Direktīvas 95/46/EK prasības ir vajadzīgas ne jau tikai Eiropas Savienībā noteiktās kārtības funkcionēšanai, bet lielā mērā arī Latvijas sabiedrībai un valsts pārvaldei kopumā. Fiziskas personas datu vākšana un glabāšana ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē, kas tiek aizsargāta ar Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu.4 Līdz ar to jebkādai personas datu apstrādei vajadzīgs kāds leģitīms iemesls, bez tam, pat ja ir šāds iemesls, gan privātpersonām, gan valsts un pašvaldību iestādēm ir jāievēro vēl citas prasības, lai personas tiesības uz privāto dzīvi netiktu pārkāptas.

Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes izpratne par personas datu aizsardzības normu būtību 2000. gadā tikai sāka veidoties, ņemot vērā, ka līdz šim juristiem pamatā bija pazīstama tikai pacientu, banku klientu un nodokļu maksātāju konfidencialitāte. Tieši pēdējā personu grupa ir tā, kuras personas dati nesen nelikumīgi nonāca trešo personu rīcībā. Lai arī no incidentiem nav aizsargāts neviens, konkrētais notikums tomēr norāda, ka personas datu aizsardzība valstī joprojām nav vajadzīgajā līmenī. Vai ir izdarīts kaut kas, lai pierādītu pretējo?

No starptautiskā viedokļa, pie valsts būtiskākajiem sasniegumiem jāmin 2001. gada 5. aprīļa likums, ar kuru Saeima ratificēja 1981. gada 28. janvāra Konvenciju Nr. 108 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi5 (turpmāk tekstā – Konvencija Nr. 108), kura šobrīd ir spēkā jau 41 Eiropas Padomes valstī.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties