29. Oktobris 1998 /NR. 33 (101)
Par precedentu un tiesu prakses veidošanu Par meža vides tiesisko aizsardzību Par starptautiskajām organizācijām Latvijas cietumu reformas veicināšanā

JURISTA VĀRDS Nr. 33(101)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Par precedentu un tiesu prakses veidošanu

J3.JPG (24256 BYTES)

Dr.habil.iur., prof. Edgars Meļķisis— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Latvijā, kā zināms, patlaban pastāv tā sauktā jauktā tiesību sistēma, kurā blakus jau dominējošiem Rietumeiropas tiesību loka elementiem ir vēl ne mazums sociālistisko tiesību elementu. Viens no tiem ir tiesu precedentu un tiesas prakses ietekmes un nozīmes noliegšana uz turpmāko tiesas spriešanu, kas gan pēdējā laikā sāk pakāpeniski mīkstināties. Vairāk nekā piecdesmit gadu visām juristu paaudzēm, sākot ar pirmajām no krievu valodas tulkotām juridiskām grāmatām, tika mācīts, ka tiesu precedentam nav normatīva spēka un ka to nevar izmantot citu nolēmumu veidošanā.1 Šeit gan jānošķir jēdzieni "precedents" un "precedenta tiesības".

Precedents — tas ir tiesas vai administratīvo instanču nolēmums, kas var tikt izmantots kā pamatojums vai arguments analoģiskā lietā. Precedents, kā uzskata Rietumu tiesu prakses analītiķi, šādos gadījumos var tikt izmantots kā tiesību palīgavots. Turpretim precedentu tiesības nozīmē, ka lēmuma pamatošana konkrētā lietā jāsāk nevis ar tiesību pamatavotu, bet ar atbilstoša precedenta sameklēšanu. Atkāpšanās no precedenta nav pilnīgi izslēgta, taču šī procedūra ir pietiekami sarežģīta un atkarīga galvenokārt no tiesu iestāžu ranga.

Precedents kā atsevišķu gadījumu sistematizēts kopums var tikt nosaukts par tiesas praksi. Padomju Savienībā, neraugoties uz precedenta identificēšanu ar precedenta tiesībām, teorētiski zināmu nozīmi tomēr piešķīra tiesas praksei "civiltiesību normu piemērošanā, iztulkošanā un konkrēto civiltiesisko attiecību izlemšanā", kā arī "daudzkārtēju un vienveidīgu tiesu spriedumu veidošanā".2

Radikālāka pieeja šim jautājumam bija Latvijā. Tika identificētas precedenta tiesības, precedents un arī tiesu prakse: "Sociālistiskajās tiesībās tika noraidīti tādi tiesību avoti kā precedenti (tiesas un administratīvais), tiesu prakse un paražu tiesības, kas varētu radīt likumības pārkāpumus un patvaļu valsts orgānu darbībā".3 Pastāvot precedentiem, tiesību normās ir grūti orientēties, un tas savukārt veicina patvaļu un nelikumības valsts iestādēs. Tā kā precedentu valdošā šķira izmanto savās interesēs, tiem ir šķirisks raksturs. PSRS precedentu kā tiesību avotu neatzīst.4

Vēl pirms pāris gadiem studentiem paredzētajā mācību līdzeklī tika rakstīts, ka, atzīstot precedentus, "tiesas u.c. iestādes faktiski iegūst likumdošanas funkcijas un ir tiesīgi precedentu formā radīt jaunas tiesību normas. Pastāvot precedentiem, tiesību normās ir grūti orientēties, un tas savukārt var veicināt patvaļu un nelikumības valsts iestādēs un amatpersonu darbā".5

Šāda postsociālistiskā valsts tiesību politikai atbilstoša doktrīna neparedzēja precedentu un tiesu prakses tiešu izmantošanu tiesu spriešanā. Pastarpināti tā parādījās ar Augstākās tiesas (AT) plēnumu saistošo skaidrojumu starpniecību, uz kuriem tiesas bieži atsaucās savu nolēmumu argumentēšanā. Norādes uz iepriekšējiem tiesu nolēmumiem netika lietotas. Ja arī dažkārt kāda zemāko tiesu instanču tiesa šādu atsauci bija devusi, augstākā instance norādīja, ka tām nav nekādu juridisku seku. Tā, piemēram, AT Senāta Civiltiesību departaments 1997.gada 26.februārī izskatītā civillietā saskaņā ar kasācijas sūdzību principā bez kāda pamatojuma norādīja, ka "atsauce uz spriedumu, kas taisīts lietā starp citām pusēm, nav tiesību norma un tiesas precedents nav piemērojams" (lieta nr.SKC–51, 1997.g., 3.lpp).

Pārskatot 1996. un 1997.gadā publicētos AT plēnuma un Senāta lēmumus un spriedumus, nav konstatēta neviena lieta, kuras argumentācijā būtu izmantota un dota atsauce uz iepriekšēju precedentu, t.i., agrāk pieņemtu un spēkā stājušos tiesas lēmumu vai spriedumu. Tikai tā tiesas prakses daļa, kas kolektīvi apspriesta Augstākās tiesas plēnumā, tiek rekomendēta tiesām piemērošanai. Šāda kārtība pastāvēja tikai sociālistisko valstu tiesu iekārtās un tiesību sistēmās. Rietumvalstu salīdzinošo tiesību speciālisti, pētot šo jautājumu, uzskata, ka šādu stāvokli pamatos noteica politiskā koncepcija par varas vienotību un nedalāmību. Doktrināli pasludinātā tiesu neatkarība reāli nekādi nevarēja pretendēt ne uz varu līdzsvarošanu, nedz arī līdzdalību tiesību jaunradē vai attīstībā. Visaptverošā valsts institucionālās varas sistēmā Augstākā tiesa pildīja tiesu sistēmas valstisko vadību un KP nosprausto tiesību politikas realizāciju, t.sk. tiesu prakses "filtrēšanu un pareizo" virzību.

Tiesu loma bija "stingri un nelokāmi" sargāt dažādās un daudzveidīgās normās ietvertos valstiskos priekšrakstus ("tautas gribu"), nodrošinot to izpildi.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties