Pilsoniskas sabiedrības jēdziens

“Jūs neatradīsiet nevienu nostūri Eiropā, kurā tā nebūtu pamanīta un kurā tā nebūtu radījusi sajūsmu un cerības. Tādas vietas vienkārši nav.”¹ Tā savā grāmatā “Vecais režīms un revolūcija”, kas pirmo reizi tika izdota 1856. gadā, Aleksis de Tokvils izteicās par Lielo franču revolūciju.
Mēs joprojām to saucam par franču revolūciju, tomēr reizē tā bija visas Eiropas, visas Rietumeiropas kultūras mēroga notikums, kas iezīmēja fundamentālu pārmaiņu sākšanos Francijas sabiedrībā.² Šīs pārmaiņas pēc tam lavīnveidīgi izplatījās visā vecajā kontinentā, un vienu no savām kulminācijām sasniedzot pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā, kad Eiropā izveidojās jaunu demokrātisku valstu virkne veco absolūto, daudznacionālo, uz sabiedrības iedalījumu kārtās balstītu monarhiju vietā³.
Juridiskajā līmenī šīs lielās pārmaiņas izpaudās privātīpašuma institūta transformācijā.
Viduslaikos Rietumeiropas sabiedrība pēc Rietumromas impērijas sabrukuma pārņēma romiešu īpašumtiesību institūtu un transformēja to par visu sabiedrību vienojošu institūtu, kur katram indivīdam bija tikai noteiktas zemes lietošanas tiesības.
Vispilnīgākās tiesības uz zemi bija tikai karalim, kurš, izlēņojot šo zemi, nodeva to vasaļiem, kas savukārt varēja to nodot tālāk saviem vasaļiem. Tādējādi īpašumtiesības uz zemi bija drīzāk kundzība pār zemi, jo, pirmkārt, šīm īpašumtiesībām nebija nekā kopīga ar romiešu izpratni par īpašumtiesībām kā pilnīgu varu pār lietu un, otrkārt, šī kundzība pār zemi bija sadalīta lietošanās tiesībās, kuras tika nodotas vasaļiem. Tādējādi veidojās piramīdveida lēņu attiecības, kurās katram, kurš ir izlēņojis zemi (senjoram), ir virsīpašuma tiesības (dominium directum) attiecībā pret izlēņoto zemi, un katram, kurš ir saņēmis zemi (vasalim) kā lēni, ir apakšīpašuma tiesības (dominium utile).⁴ Šīs piramīdas virsotnē atradās karalis.
1789.gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas 17.punktā tika noteikts, ka, tā kā privātīpašuma tiesības ir neaizskaramas un svētas, tad nevienam to [privātīpašumu] nedrīkst atņemt.⁵
Kā izriet no dokumenta konteksta, tiesības uz īpašumu ir katram pilsonim. Savukārt no romiešu tiesībām atkal tika atgūta īpašumtiesību kā pilnīgas varas pār lietu izpratne.⁶ Noteikums, ka katram ir tiesības uz īpašumu, kas paredz īpašnieka pilnīgu varu pār īpašumtiesību objektu, pilnībā sagrāva feodālās sabiedrības struktūru, jo feodālā īpašuma kā vienota īpašuma objekta izmantošanā bija iesaistīta visa sabiedrība, kura bija strukturēta feodālajā piramīdā.
Saskaņā ar jauno koncepciju privātīpašums tika juridiski individualizēts. Tagad nevis feodālās piramīdas virsotnē esošais senjors, bet gan katrs atsevišķais indivīds kā īpašumtiesību subjekts kļuva par augstākā īpašumtiesību titula nesēju. Pirms tam sabiedrībā varēja būt tikai divi īpašumtiesību titula nesēji – karalis attiecībā uz karaļvalsti, precīzāk, karaļa zemi, un baznīca attiecībā uz baznīcas zemi⁷.
Tāpēc 17., 18. un 19.gadsimts gan no ekonomiskā, gan filozofiskā viedokļa bija arī dažādu liberālisma teoriju dzimšanas laiks, kura laikā filozofiskā dimensijā tika meklēts pamatojums indivīda tiesiskajai neatkarībai, kas ir pamats šodien pazīstamajiem principiem, ka publiskajai varai ir aizliegts viss, kas nav atļauts, un ka privāttiesībās ir atļauts viss, kas nav aizliegts⁸.
Pārmaiņu rezultātā sabiedrība no hierarhiskas struktūras pārvērtās par, no varas viedokļa, savstarpēji nesaistītu subjektu kopumu. Par vienīgo kritēriju indivīda vērtībai sabiedrībā un valsts amata ieņemšanai kļuva indivīda tikumība, spējas⁹ un personiskie nopelni, nevis no priekštečiem mantotie tituli.