Tiesiskuma princips starptautiskajās krimināltiesībās

Dipl.iur. Mārtiņš Paparinskis, Oksfordas Universitātes maģistrants

Foto: no personiskā arhīva

Kā norādīja profesors Dinšteins (Dinstein), attiecībā uz jēdzienu “karš” ir jānošķir “karš” kā sarunvalodas vārds vai plašsaziņas līdzekļu virsraksts un “karš” kā tiesisks jēdziens.¹ Tieši šis pats duālisms ir vērojams arī attiecībā uz tādiem jēdzieniem kā “genocīds” un “noziegumi pret cilvēci”. Šie jēdzieni bieži tiek piemēroti ārpus to strikti juridiskās nozīmes, ar genocīdu apzīmējot plašas slepkavības vai pat sociāli nepieņemamu politiku, savukārt ar noziegumiem pret cilvēci tiek saprasts tas, ko konkrētā persona uzskata par cilvēcei nepieņemamu. Šāda prakse pat dažreiz liek piemirst, ka “genocīds” un “noziegumi pret cilvēci” ir konkrēti juridiski jēdzieni ar strikti noteiktu saturu un apjomu, kā arī noteiktiem sastāva kritērijiem. Tādēļ autors centīsies veikt maksimāli abstraktu analīzi, balstoties tikai un vienīgi uz tiesiskajiem kritērijiem.
Diez vai būtu jāatgādina lasītājam, kas notika Latvijā 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākotnēji Kriminālkodeksā un pēc tam arī Krimināllikumā tika iekļautas normas, kas paredzēja atbildību par genocīdu. Uz šo normu pamata Latvijas tiesas ir taisījušas notiesājošus spriedumus Novika, Savenko un Farbtuha lietās, tiesas procesi vēl nav beigušies Tesa un Larionova lietās. Vispārinot faktiskos apstākļus, visās šajās lietās apsūdzētie ieņēma dažādus amatus LPSR valsts drošības struktūrās un šādā statusā bija piedalījušies 1941.gada deportāciju (Noviks, Farbtuhs, Savenko) un 1949.gada deportāciju (Noviks, Tess, Larionovs) organizēšanā un veikšanā. Visas tiesas uzskatīja, ka 1941. un 1949.gada deportācijas ir uzskatāmas par genocīdu. Ņemot vērā tiesiskās analīzes neviennozīmīgumu spriedumos, kā arī jautājuma vispārsvarīgumu, autors uzskata par nepieciešamu veikt tiesisko analīzi, lai noteiktu pareizu deportāciju tiesisko kvalifikāciju (šajā rakstā autors neveiks Kononova lietas tiesisko analīzi). Autors analizēs krimināltiesību materiāltiesiskos jautājumus, nepieskaroties konkrētiem iespējamiem kriminālprocesuāliem risinājumiem. Tā kā plašākai publikai nav bijuši pieejami tiesu spriedumi deportāciju jautājumos, autors citēs tiesiski nozīmīgākās spriedumu daļas, lai ļautu lasītājam izdarīt patstāvīgus secinājumus par to pamatotību.
Šajā rakstā autors analizē (I) tiesiskuma principa saistošo raksturu, tā apjomu un saturu. Nākamajā rakstā autors īsi atgādina lasītājam par (I) būtiskākajiem starptautiskajiem noziegumiem un (II) Latvijas normatīvajos aktos ietvertajām starptautisko noziegumu definīcijām. Tālāk autors sīkāk aplūko (III) Latvijas tiesu praksi šajā jautājumā, norādot uz tiesiski problemātiskākajiem jautājumiem un izvērtējot tiesu izvēlētās pieejas to risināšanā. Nobeigumā autors piedāvā savu viedokli (IV) par situācijas tiesisko vērtējumu un (V) iespējamos soļus, lai atrisinātu tiesiski problemātisko situāciju.

Tiesiskuma principa statuss

Par atskaites punktu tiesiskajā analīzē autors pieņem tiesiskuma principu, kas ir ietverts vairākās tiesību normās, kas ir saistošas Latvijas tiesām. Pirmkārt, tiesiskuma princips ir netieši ietverts Satversmes 92.pantā, kurš paredz ikviena tiesības aizstāvēt tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Lai gan šajā normā tiesiskuma princips nav ticis pieminēts expressis verbis, autors uzskata, ka ar tiesībām uz taisnīgu tiesu var saprast arī tiesības uz tādu procesu, kurā tiek ievērots tiesiskuma princips,² it īpaši ņemot vērā Satversmes tiesas atziņu par nepieciešamību interpretēt konstitucionālās cilvēktiesības starptautisko cilvēktiesību dokumentu gaismā.³ Par šāda normas lasījuma pamatotību netieši liecina arī Satversmes tiesas pozīcija, izvērtējot Nikolaja Tesa sūdzības par to, ka genocīdu un noziegumus pret cilvēci aizliedzošās normas ir pretrunā arī Satversmes 92.pantam.⁴ Satversmes tiesa noraidīja pieteikumus, pamatojoties uz to, ka nav tikuši izsmelti parastie tiesību aizsardzības līdzekļi. Par tiesību aizsardzības līdzekļiem ir iespējams runāt tikai tad, ja ir noticis tiesību aizskārums, tātad Satversmes tiesa uzskatīja, ka Satversmes 92.pantā šādas tiesības ir ietvertas. Ja Satversmes 92.pantā nebūtu ietverts tiesiskuma princips, Satversmes tiesa būtu noraidījusi Tesa pieteikumus, pamatojoties uz to, ka nav aizskartas pamattiesības.⁵
Tiesiskuma princips ir ietverts arī vairākos Latvijai saistošos starptautiskos līgumos. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECTK) 7.pants⁶ un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk – SPPPT) 15.pants⁷ ietver principus, kas plašāk ir pazīstami kā nullum crimen sine lege (nav nozieguma pret likuma) un nulla poena sine lege (nav soda bez likuma).