Mg. iur. Andris Vītols, Latvijas Eiropas Savienības tiesību asociācijas valdes loceklis

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nozīmē ne tikai Kopienas tiesību ieviešanu un piemērošanu zināmo četru brīvību un konkurences tiesību jomā. Arī augstskolu tiesību zinību fakultātēs un literatūrā pamatā aplūko tikai šos Eiropas Savienības tiesību jautājumus. Jāapzinās, ka pilnīga tiesību nozares izpratne nav iespējama bez citu, ne mazāk svarīgu jautājumu studijām. Kā viens no šādiem jautājumiem minamas Eiropas Savienības pārtikas tiesības – tiesību joma, kas skar ikkatru no mums.
Visās Eiropas Savienības valstīs vismaz no pagājušā gadsimta vidus ir spēkā normatīvie akti, kas nosaka prasības pārtikas produktu ražošanai, apritei, tirdzniecībai un kvalitātei. Latvijā likums “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” tika pieņemts 1995. gadā. 1998.gadā to aizstāja pašlaik spēkā esošais Pārtikas aprites uzraudzības likums.
Lai gan valstu nacionālo pārtikas tiesību normu mērķi – sabiedrības veselība, pārtikas pieejamība un patērētāju aizsardzība – ir bijuši kopīgi, vienmēr pastāvējušas zināmas atšķirības šo principu praktiskajā piemērošanā.