Tiesiskums Latvijā ir pagalam. Vēl īsti neieaudzis, neiesakņojies un neuzplaucis, ar vienu Saeimas balsojumu izravēts pavisam. Izteikta neuzticība jaunajam ģenerālprokuroram un visai prokuratūrai, atklāti demonstrēta neticība tiesu varai, pārkāpts princips par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, parlaments sagrābis tiesu varas funkcijas, un demokrātija vairs tik tikko velk dzīvību... — Tā vai apmēram tā situāciju valstī raksturo ne tikai emociju pārpilnie žurnālisti, bet arī daži Saeimas deputāti un pat ārēji visai izturētais un nosvērtais ģenerālprokurors.

Redziet, kā deputāti neuzticējās ģenerālprokuroram, nebija pārliecināti, ka izmeklēšana tiks veikta korekti, ka Ādamsons patvaļīgi netiks arestēts, un neuzticējās arī tiesai, ka tā Ādamsonu attaisnos, ja izrādīsies, ka viņš nav vainīgs, — tā savukārt uzskata daudzi pilsoņi un nepilsoņi.

Demokrātija ir nosargāta, Satversmes 100.pantā garantētā informācijas izplatīšanas tiesība ir reāla un neaizskarama, deputāti turpmāk varēs brīvi paust savus uzskatus, nebaidoties no represijām, nekādā veidā neuzticība ģenerālprokuroram un tiesu varai nav izteikta. Tā domā, runā un raksta Saeimas deputātu vairākuma balsojuma un viedokļa aizstāvji.

Savā laikā franču sabiedrību divās nometnēs sašķēla Dreifusa prāva, un dažviet dzirdami salīdzinājumi ar Ādamsona lietu, kaut gan skeptiķi runā par "vētru ūdens glāzē".

Ģenerālprokurors apgalvo, ka Ādamsona neizdošana kriminālvajāšanai ir justīcijas strupceļš jeb vienkārši gals, bet deputātu vairākuma runātāji saka, ka izdošana būtu kapa zvani vārda brīvībai un demokrātijai.