Foto: no personiskā arhīva

Tiesiskā regulējuma slazdi

Satversmes 103.pants noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Tomēr minētā panta formulējums nedod pamatu domāt, ka no tā izrietētu personas subjektīvas tiesības prasīt konkrētas sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu. Tās izriet no Satversmes 100.panta, kas ikvienai personai nostiprina tiesības uz vārda brīvību, bet Satversmes 103.pants ir tikai specifiska šo tiesību īstenošanas forma. Satversmes 103.pantā ir ietverts valsts pozitīvs pienākums aizsargāt iepriekš pieteiktas sapulces, gājiena un piketa norisi. No šā panta izriet personas subjektīvas tiesības pieprasīt (piemēram, veikt faktisko rīcību), lai sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktā kārtībā ir iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no mītiņa pretiniekiem. Šajā pantā noteiktā valsts pienākuma īstenošanas kārtību detalizētāk izvērš likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, bet procesuālo kārtību, kādā pieņemams, izpildāms un pārsūdzams valsts pārvaldes izdots tiesību akts vai veikta faktiskā rīcība, nosaka Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL). Par pārkāpumiem sapulču, gājienu un piketu norises laikā paredzēts arī administratīvais sods, kuru uzliek tiesnesis, pildot valsts pārvaldes darbību.²
Tā īsumā var raksturot Latvijā pastāvošo tiesisko regulējumu, kas skar vienu no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem – pulcēšanās brīvību. Tomēr izklāstītā tiesiskā regulējuma ārēji skaistā fasāde plaisā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” sarežģītības, daudzo aizliegumu (kurus iecerēts aizvien vairāk papildināt) dēļ un arī tāpēc, ka pats likums netieši ir pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Otrkārt, valsts pārvaldes iestāžu policejiskās prakses dēļ. Proti, atļaujas atteikums bez pietiekama pamatojuma, izdotas atļaujas anulēšana pretēji APL noteiktajam, pārlieku lielā vēlme sodīt par nenozīmīgiem pārkāpumiem, kas pieļauti pulcēšanās laikā.