Lietuvas Konstitucionālās tiesas prakse

Asoc.prof. PhD Vītauts Sinkevičus (Vytautas Sinkevičius),  Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas tiesnesis

Foto: no Satversmes tiesas arhīva

[1] Lietuvas Konstitūcija, garantējot personas tiesības un brīvības, vienlaikus nosaka arī dažādus to aizsardzības veidus. Konstitūcijas 30.panta 1.daļā noteikts, ka “personai, kuras konstitucionālās tiesības vai brīvības ir pārkāptas, ir tiesības vērsties tiesā”.
Jāuzsver, ka Konstitūcijas 30.panta 1.daļu nevar skaidrot tikai gramatiski – kā tādu, kas nozīmē nevis visu personas tiesību un brīvību, bet gan tikai konstitucionālo tiesību un brīvību tiesisko aizsardzību.
Personas tiesību un brīvību konstitucionālā aizsardzība ir daudz plašāka nekā tikai personas konstitucionālo tiesību un brīvību aizsardzība. Personas tiesību un brīvību konstitucionālā aizsardzība aptver ne vien tās tiesības un brīvības, kuras noteiktas Konstitūcijā. Tas, ka Konstitūcijā ir norādītas tikai tā sauktās “svarīgākās” personas tiesības un brīvības, nav un nevar būt par pamatu, lai noniecinātu citas personas tiesības un brīvības. Konstitūcijā expressis verbis nenorādītajām personas tiesībām un brīvībām jābūt tikpat iedarbīgi aizsargātām kā tām tiesībām un brīvībām, kas nostiprinātas Konstitūcijā.
Šajā kontekstā jāpievērš uzmanība arī tam, ka Lietuva ir ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citus starptautiskus dokumentus, kas nostiprina personas tiesības un brīvības.
Saskaņā ar Konstitūcijas 138.panta 3.daļu starptautiskie līgumi, ko ratificējis Seims, ir Lietuvas Republikas tiesību sistēmas sastāvdaļa. Konstitucionālā tiesa ir konstatējusi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisprudence kā tiesību interpretācijas avots ir aktuāla arī Lietuvas tiesību iztulkošanā un piemērošanā (Konstitucionālās tiesas 2000.gada 8.maija nolēmums). Tātad saskaņā ar Konstitūciju būtu jāaizstāv arī personas tiesības un brīvības, kas nostiprinātas starptautiskajos tiesību aktos, kuri ir Lietuvas tiesību sistēmas sastāvdaļa.¹
[2] Konstitūcijā expressis verbis nav ietverta norma par personas tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu. Konstitūcijā, kā minēts, ir garantētas personas tiesības vērsties tiesā. Tieši tiesības vērsties tiesā ietver arī taisnīgu tiesas procesu. Lai arī tiesības vērsties tiesā pēc sava apjoma ir “šaurākas” nekā tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, tomēr ir acīm redzams – ja nebūtu tiesību vērsties tiesā, tiesības uz taisnīgu tiesas procesu būtu neiespējamas, bet tiesības vērsties tiesā – ja netiktu nodrošināts taisnīgs tiesas process – būtu fiktīvas (iluzoras) tiesības, kas negarantētu pienācīgu cilvēka tiesību un brīvību aizsardzību.
Vienlaikus jāuzsver, ka tiesības uz taisnīgu tiesas procesu nevar izrietēt tikai no Konstitūcijas 30.panta 1.daļā garantētajām personas tiesībām vērsties tiesā. Konstitūcija ir vienots veselums, to veido tiesību normas un principi; Konstitūcijai ir ne vien burts, bet arī gars. Tiesības uz taisnīgu tiesas procesu izriet no dažādām Konstitūcijas normām, inter alia, no Konstitūcijas 31.panta 2.daļas, ka “personai, kas tiek vainota nozieguma izdarīšanā, ir tiesības, lai tās lieta tiktu publiski un taisnīgi izskatīta neatkarīgā un objektīvā tiesā”; no šā panta 3.daļas, ka “aizliegts sniegt liecības pret sevi, savas ģimenes locekļiem vai tuviem radiniekiem”; no šā panta 6.daļas, saskaņā ar kuru “personai, kas tiek turēta aizdomās par nozieguma izdarīšanu, un apsūdzētajam no viņu aizturēšanas vai pirmās pratināšanas brīža tiek garantētas tiesības uz aizstāvību, kā arī tiesības uz advokātu”; no Konstitūcijas 28.panta, saskaņā ar kuru, “īstenojot savas tiesības un izmantojot savas brīvības, cilvēkam jāievēro Konstitūcija un likumi un viņš nedrīkst ierobežot citu cilvēku tiesības un brīvības”; no Konstitūcijas 29.panta, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma, tiesas un citu valsts institūciju un amatpersonu priekšā, kā arī neļauj ierobežot personas tiesības vai piešķirt tai privilēģijas tās dzimuma, rases, tautības, valodas, izcelšanās, sociālā stāvokļa, ticības, pārliecības vai uzskatu dēļ; no Konstitūcijas 73.panta, saskaņā ar kuru sūdzības par valsts vai pašvaldību amatpersonu ļaunprātību un birokrātismu izskata Seima kontrolieri; no Konstitūcijas 124.