Foto: no personiskā arhīva

J.Rubenis uzskata, ka cilvēks dzīvo faktiski līdz galam neizprotamā pasaulē, tomēr cilvēkam ir liels kārdinājums sasprindzināties, lai to varētu racionalizēt. Jo ir grūti dzīvot, ja, piemēram, sajusto un saprasto nav iespējams formulēt vārdos. Ejot dzelžaini intelektuālo ceļu, tik viegli var nonākt strupceļā. Apzinoties, ka neko no patiešām būtiskā un īsti lielā nespējam izsacīt vārdos, līdz ar to precīzi pateikt otram. Cilvēki allaž rīkojas tikai ar priekšrakstiem, nevis ar parādībām pašām. Priekšraksti vienmēr ir mazāki par parādībām pašām.³⁸
Sods – no noziedznieka viedokļa – viņa pastrādātā sekas, no valsts viedokļa – mērs, ko pieņem vainīgā darbības rezultātā.³⁹ Kā valsts piespiešanas mēru par noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu sodu piemēro tikai tiesa valsts vārdā. Zigmunds Freids (1854–1939) ar soda nepieciešamību saprata cilvēka tiecību rast nepatīkamu un pazemojošu situāciju, kas nosaka viņa izturēšanos. Ieviešot šo nosaukumu, Freids vēršas pret divdomīgo izteikumu “neapzināta vainas izjūta” un galu galā saista to ar nāves dziņu konceptu.⁴⁰
Soda izcelsmē saskatāmi divi ceļi. Viens no tiem saistīts ar cietušā pretdarbību nodarījumam, otrs – ar sabiedrības attieksmi pret indivīdu, kura uzvedība negūst vairākuma atzinību. Tātad soda etioloģijā saskatāmi divi līmeņi: individuālais (cietušais un ļaundaris) un sabiedriskais (sabiedrība un pārkāpējs). To atšķirības nosaka sodu veidus un attieksmi pret sodu un sodāmo. Individuālajā līmenī sods pārsvarā izprotams kā atmaksa vai atriebība. Taisnīgas atriebības alkas prevalē daudzu cietušo rīcībā. Zināmā attīstības pakāpē visām tautām ir pastāvējusi asinsatriebība, ko juristu vidū sauc par vaidu tiesībām.⁴¹ Vaidu tiesības ir sens tiesību institūts, un tās izveidojušās no vēl senākas privātatriebības paražas, kura sākumā nepazina nekādas robežas.⁴² Abas ieinteresētās puses varēja izlietot savas vaidu tiesības, uzsākot privātu karu.⁴³ Amerikāņu psihiatrs A.Vaits atriebības fenomenu saista ar iracionālām emocijām.⁴⁴ Sabiedriskajā līmenī sods asociējās ar vainīgā izstumšanu no sabiedrības – ignoranci vai izraidīšanu.
Dzīvība tiek izprasta kā labais, nāve – kā ļaunais, kas grauj cilvēka dabisko vertikālo pozīciju pasaulē. Tabu pārkāpējs ir vainīgs pašā dziļākajā šī vārda nozīmē. Tabu pats nes sevī sodu: izstumšanas, nepilnvērtības un diskriminācijas apziņu. Tas izraisa tik dziļu vainas apziņu, ka tā var novest pat pie psihogēnas nāves. Citiem vārdiem, no sākuma sociāla, tad – fiziska nāve. Senajā pasaulē vēl nav nāves traģikas apziņas, jo to mīkstina priekšstati par dvēseles nemirstību. Šie realitātei neatbilstošie priekšstati bija cilvēka rīcību disciplinējošs faktors, kura loma izpaudās tādējādi, ka cilvēkam jau šajā dzīvē jārūpējas par nākamo dzīvi – tā ir tieši atkarīga no pirmās.