Šajā rakstā tiks sīkāk analizētas atsevišķas praktiskas personas datu aizsardzības tiesiskās problēmas saistībā ar 2000. gada 23. martā pieņemto Fizisko personu datu aizsardzības likumu1, tomēr nepieskaroties likuma komentēšanai kopumā, kas jau veikts speciāli šim jautājumam veltītajā literatūrā.2

2000. gada 23. martā tika pieņemts un daļēji jau 2000. gada 20. aprīlī stājies spēkā3 Fizisko personu datu aizsardzības likums, kura mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz fiziskās personas datu apstrādi. Lai arī likuma nosaukums norāda uz to, ka likums aizsargā datus, kā jau tika minēts, likuma mērķis ir nodrošināt fizisko personu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību.

Lai arī likuma noteikumi par personas datu apstrādes kārtību jau stājušies spēkā, jāšaubās vai tie tiek ievēroti. Piemēram, šī raksta autors, kas vizuāli sabiedrībā nav pazīstams, personīgi pārliecinājās, ka vienā no mobilo telefonu operatoru klientu apkalpošanas centriem, lai uzzinātu kādas personas mēneša rēķina summu pietika tikai ar mobilā telefona numura nosaukšanu. Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu personas datu nodošana trešajām personām ir datu apstrāde, kura var notikt, ja apstrādes brīdī pastāv kāds no minētā likuma 7. pantā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem. Nepārliecinoties par to, vai mobilā numura nosaucējs patiešām ir arī tā paša numura abonents, var tikt pārkāpts Fizisko personu datu aizsardzības likums.

Ja turpina apskatīt personas datu aizsardzību telekomunikācijās, jāņem vērā, ka atsevišķi 1998. gada 12. marta Satiksmes ministrijas noteikumu Nr. 22 "Publiskā telekomunikāciju tīkla lietošanas noteikumi Latvijas Republikā"4 punkti, kas ir pretrunā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu, pēc 2000. gada 20. aprīļa vairs nav spēkā un nav piemērojami. Tā, piemēram, šo noteikumu 100. punkts nosaka: "Telekomunikāciju organizācija (respektīvi, SIA "Lattelekom") izdod telefonu abonentu sarakstus. Informācija par abonenta telefona un teleksa līnijas numuru ir uzskatāma par konfidenciālu tikai tad, ja tas noteikts līgumā ar abonentu." Ņemot vērā, ka saskaņā ar Fizisko personas datu aizsardzības likumu personas datu apstrāde ir arī to publiskošana, Satiksmes ministrijas noteikumu Nr. 22 100. punkts ir pretrunā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantu, tāpēc nav spēkā.

Arī presē tiek izteiktas bažas par iespējamiem personas privātās dzīves aizsardzības pārkāpumiem sakarā ar valsts vienotās informācijas sistēmas izveidi.

Liela nozīme likuma ievērošanā ir izpratnei par likuma regulējamo priekšmetu un mērķi. Stājoties spēkā kādam jaunam likumam, vienmēr rodas neskaidrības: kā mainās iepriekšējā kārtība, kādi jauni pienākumi un kam tiek uzlikti. Personām, kam jāievēro Fizisko personu datu aizsardzības likums, vispār var rasties jautājumi: ar kādu mērķi tad ir pieņemts šāds likums, un kāpēc personas dati ir jāaizsargā?

Šobrīd informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju lietojuma attīstības apvienojums ietver sevī milzīgas iespējas apstrādāt jebkāda veida informāciju, ieskaitot informāciju par personas privāto dzīvi, tāpēc var teikt, ka ar līdzšinējo tiesisko regulējumu nevar nodrošināt cilvēktiesības — tiesības uz privāto dzīvi — ievērošanu. Jauno datortehnoloģiju plašā un globāla mēroga izmantošana visā pasaulē sāka nopietni apdraudēt personas tiesību uz privāto dzīvi.

Saskaņā ar Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra "Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas" 8. panta pirmo daļu "ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondeces neaizskaramību". Atbilstoši tam arī Latvijas Republikas Satversmes 96. pantā ir noteikts: "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību". Tomēr šajos formulējumos nav konkretizēts privātās dzīves saturs. Privātās dzīves aizsardzība nepieciešama, lai indivīds varētu realizēt savu rīcības brīvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav mēģinājusi precizēt privātās dzīves jēdzienu, tādējādi, izskatot lietas tiesā, ir iespējas veidot precedentu tiesības, ņemot vērā esošo sociālo un tehnoloģisko progresu.5 Šobrīd privātās dzīves aizsardzība ietver sevī arī personas datu aizsardzību.

Lai nodrošinātu personas privātās dzīves aizsardzību attiecībā uz personiskās informācijas apstrādi, izmantojot datortehniku, Eiropas Padome izstrādāja un jau 1981.