Prof. emer. Dr.habil.iur. Reinhards Dombrovskis

Foto: no personiskā arhīva

Kriminālprocesa likumā ir vairāki jauni institūti, “speciālās izmeklēšanas darbības”, kas agrāk nepastāvēja Latvijas kriminālprocesuālajā likumdošanā. Rodas jautājums: vai ir vajadzīgs šāds institūts mūsu likumdošanā? Apskatīsim detalizēti šo problēmu, jo agrāk izmeklēšanai bija zināmas tikai divas izzināšanas darbības – izmeklēšanas darbības un operatīvie pasākumi, bet tagad parādījies starpposms – “speciālās izmeklēšanas darbības”.
Pirmkārt, izmeklēšanas darbībai ir spilgti izteikts izzinošs raksturs. Visai izplatīts ir viedoklis, ka izmeklēšanas darbība ir darbība, kas saistīta ar pierādījumu vākšanu, fiksāciju, pārbaudi un novērtēšanu. Piemēram, prof. A.Liede apgalvoja, ka izmeklēšanās ir tādas darbības, ar kuru palīdzību procesa virzītājs “iegūst, procesuāli nostiprina un pārbauda pierādījumus”.¹ Šis viedoklis ir kļūdains.
Pēc prof. Ā.Meikališas domām, “izmeklēšanas darbības ir procesuālās darbības, ko veic procesa virzītājs kriminālprocesuālajā likumdošanā noteiktajā kārtībā, lai atklātu, procesuāli nostiprinātu un pārbaudītu faktus, kam ir nozīme krimināllietā”.² Tā faktiski ir pareiza izmeklēšanas darbības definīcija.
Krievijā līdz šim laikam dominē uzskats, ka izmeklēšanas darbība ir procesuāla darbība, kas saistīta ar pierādījumu vākšanu, fiksāciju, pārbaudi un novērtēšanu.³ Literatūrā krievu valodā izteikts arī cits un pareizāks viedoklis: izmeklēšanas darbība ir izzinošu metožu kopums procesuālajā formā, lai izveidotu izmeklējamā noziedzīga nodarījuma ideālo modeli.⁴
Raksta autors piedāvāja šādu izmeklēšanas darbības definīciju, kas tika pieņemta un ietverta KPL: “Izmeklēšanas darbības ir procesuālas darbības, kas vērstas uz ziņu iegūšanu vai jau iegūto ziņu pārbaudi konkrētajā kriminālprocesā” (KPL 138.