Dipl. iur. Māris Grudulis — "Latvijas Vēstnesim", par reprogrāfisko reproducēšanu

Autortiesību būtība paredz šo tiesību subjektam absolūtas tiesības izmantot savu darbu un arī gūt augļus, ko sniedza darba izmantošana. Dotās tiesības parasti dēvē par autora mantiskajām tiesībām, kuras likumdošanā tiek nostiprinātas galvenokārt saskaņā ar divām — privilēģiju un īpašuma — koncepcijām, kā arī ar atbilstošu juridisko tehniku.

Saskaņā ar privilēģiju koncepciju autora radītais darbs pēc tā izziņošanas kļūst pieejams visai sabiedrībai, kura ar to var brīvi rīkoties (protams, ievērojot autora morālās tiesības), t.i., sabiedrībai tiek radīta brīva intelektuālā un ekonomiskā pieeja darbam. Savukārt autoram atkarībā no konkrētajiem politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un citiem faktoriem likumdošanā tiek noteiktas atsevišķas ekonomiska rakstura privilēģijas (ekskluzīvas tiesības), kas garantē viņam mantiska labuma gūšanu no sava darba izmantošanas. Šīs privilēģijas var būt dažāda veida, piemēram, reproducēšanas, izplatīšanas, publiska izpildījuma un citas mantiska rakstura tiesības.

Atbilstoši īpašuma koncepcijai darbs kopš tā radīšanas brīža ir autora īpašums, kuram sabiedrības interesēs ar likumu ir uzlikti dažādi aprobežojumi, tādi kā darba reproducēšana privātām vajadzībām, izglītības un zinātnes mērķiem, īsu fragmentu izmantošana informatīviem mērķiem, darba izplatīšanas tiesību izbeigšanās pēc pirmās eksemplāru atsavināšanas utt.

Kā vienā, tā otrā koncepcijā svarīgu vietu ieņem darba eksemplāru pavairošana (reproducēšana), jo pavairoto darbu izplatīšana dod ienākumus un peļņu izplatītājam. Autortiesību atlīdzības iekasēšanas un izmaksas mehānismam reprogrāfiskās reproducēšanas gadījumā būs veltīts šis raksts.

Atkarībā no katras konkrētas valsts likumdošanas reproducēšanas tiesības pieder vai nu vienīgi autoram (līdz ar to autors sev nodrošina ekonomisko pieeju darbam), vai arī reproducēšanu var veikt jebkura persona, samaksājot autoram taisnīgu atlīdzību par darba komerciālu izmantošanu (legālā licence).