Saskaņā ar Krimināllikuma (turpmāk – KL) 15.panta pirmo daļu, par pabeigtu atzīstams noziedzīgs nodarījums, ja tam ir visas šajā likumā paredzētās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, atšķirībā no nepabeigta nodarījuma stadijām – sagatavošanās noziegumam vai nozieguma mēģinājuma (KL 15.panta trešā un ceturtā daļa), kad nodarījumā nav konstatētas visas likumā paredzētā nodarījuma sastāva pazīmes.

No Krimināllikuma Vispārīgajā daļā ietvertā pabeigta nodarījuma formulējuma izriet, ka šā likuma Sevišķajā daļā neatkarīgi no panta uzbūves ir formulēti pabeigtu noziedzīgu nodarījumu sastāvi. Likuma nostādnes ir skaidras, taču noziedzīga nodarījuma pabeigtības brīža noteikšana ne vienmēr ir tikpat vienkārša. Šādu situāciju iztirzāšu saistībā ar jautājumu par mantas nolaupīšanas pabeigtību.

Nedaudz no vēsturiskā aspekta. PSRS Augstākās tiesas plēnums 1972.gada 11.jūlija lēmuma Nr.4 “Par tiesu praksi valsts un sabiedriskās mantas izlaupīšanas lietās”

Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 2001.gada 14.decembra lēmuma Nr.3 “Likuma piemērošana krimināllietās par svešas mantas nolaupīšanu” projekta izstrādāšanas laikā, kas tapa jau uz spēkā esošā Krimināllikuma bāzes, ierosināju mantas nolaupīšanas beigas saistīt nevis ar reālu iespēju vainīgajam rīkoties ar iegūto mantu pēc tās prettiesiskas paņemšanas, bet gan ar mantas iegūšanu savā valdījumā, kad cietušajam zudušas valdījuma, lietojuma un rīcības iespējas ar šo mantu, tas ir, zudušas visas tiesiskās iespējas realizēt savas īpašuma tiesības uz prettiesiski paņemto mantu, jo saskaņā ar civiltiesībām viena un tā pati lieta vienlaikus nevar atrasties divu personu faktiskajā valdījumā.